Dzirdot aiz loga rūts sitamies lietus lāses, vienmer skumstu pēs tevis. Toreiz mēs tikāmies krītot lāsēm lielām un tālām. Tādas pašas ritēja arī manas asaras brīdī, kad sapratām,ka ceļam pienācis gals.
 Atceros, pieraudāju tev pilnu klēpi sāpju. Tik skumji bija.
 Toreiz vīns bija mans sabiedrotais, tajā es slīcināju bēdas, raisīju domas un centos sevi sakārtot. Bēdas peldēja pa pašu glāzes augšu tā, ka galvas tām rēgojās ārā pavisam labi saredzamas.
 Domas es atraisīju, taču ne tās, kas noved pie racionāla un loģiska risinājuma.
 Un sevi...sevi es sapinu tādā jūrnieka mezglā, ka pat rūdītam meistaram neizdotos mani "uzlauzt"
 Nu jau kāds laiciņš pagājis, bet skumji tāpat, un tās nepāriet. Lietus līst jau trešo dienu un manās acīs lasāmās skumjas ir atspulgs mūsu diviem gadiem.
Pēc laika pāries, pēc brīža jau kļūs labāk, bet ne šodien, bet ne šobrīd.