Ir tikai viens veids, kā mainīt kaut ko savā dzīvē-kā brīnumu nepieņemt neko, vai kā tādu pieņemt visu. 

(..) Es tik ļoti mīlēju viņa silto elpu un ciešo roku tvērienu, ka ilgojos pēc tā jau tūlīt pēc tam, kad viņš,cieši mani satvēris, skūpstīja, kaislīgi un neveikli, kā pirmo reizi. Un, pamostoties no rīta, es, vieglā neprātībā, metos viņam ap kaklu un, skūpstīju tā, it kā nekad iepriekš mēs nebūtu modušies kopā, it kā man būtu kādas bailes, ka rīt viņš vairs varētu tur nebūt. Es vēroju katru sejas vaibstu, katru kustību un centos to paturēt prātā kā pēdējo sekundi no mūsu tikšanās. Vai es būtu atkarīga no viņa glaimiem par auguma niansēm un smaida burvību? Vai tās ir bailes, kas runā?


Piederēt otram, nozīmē būt uzticīgam sev.