Klausos klusumā jau stundu. Kamēr vien Tu biji ar mani es to pat nedzirēju.
Tagad liekas, ka ikviena sekundes simtdaļa liek man arvien vairāk sajukt prātā. Sitos pret logu kā neparātīga, liekas it kā trūktu elpa, it kā neviens mani nedzirdētu, it kā varbūt man Tevi vajag, bet Tevis nav un nav jau mēnešiem.
 Mans pašlepnums un ideālisms reiz mani sagraus vai tieši otrādi-es būšu sasniegusi savus laurus un glaudīšu sev pa spalvai, lepojoties ar saviem sasniegumiem un aizrijoties ar saviem slavas putekļiem-viena.
Es zīmēju bezgalīgus apļus uz savas stikla elpas un domāju par to, kas man tik ļoti pietrūkst bez Tevis šai telpā no kuras neredzu klusumam galu. Tava klātbūtne darīja mani neizsakāmi laimīgu. Mums bija vairāki gadi neprātīgas mīlestības un laiks, kas mūs vadīja. Tur, tajā horizontā, kuru redzu no sava loga, mēs izšķīrāmies, jo nenosargājām to, ko savā laikā saucām par svētu. Un nesaki, ka esam mainījušies, tie ir meli, mēs varbūt vienīgi esam nonākuši posmā, kurā saprotam, ka mīlestībai robežu nav un cīņa ar dažiem zaudējumiem, ne vienmēr nozīmē pilnīgu sakāvi.
(...) Sapņiem ir tendence piepildīties. Dzīve tos piespēlē, ja vien tas ko klusībā vēlamies ir tas, kas mums tiešām vajadzīgs. (...)