Kad paies vasara un pienāks rudens, es par tevi atcerēšos visu. Es atcerēšos kā mēs siltos vasaras vakaros kaili peldējām tikko rietējušas saules atspulgā un, nenojauzdami par savu jūtu patiesumu, lēkājām kā tikko iepazinuši pasauli. Mēs zīmējām apļus vēsajās krasta smiltīs un stundām runājām par pasaules varenību un cilvēku vietu tajā. Tu mani ķerstīji gar krastmalu un es, bēgot kā maza meitene, paklupu uz līdzenas vietas. Un toreiz, kad Tu, smiedamies tīrīji smiltis no manām drēbēm, mēs vairs nebijām svešinieki. 

Kaijas tonakt aizmiga līdz ar mums, varbūt pat ātrāk. Tur pat pludmalē. Mēs laiku neskaitījām. Rīts ietina mūsu ķermeņus un, atverot acis, es baidījos, ka varbūt Tu būsi man svešs, jo tā taču mēdz notikt, vai ne? 

 Kad paies rudens un pienāks ziema, es joprojām par tevi atcerēšos visu. Kad uz pelēka asfalta, starp pelēkiem ļaužu pūļiem, kas ik dienas steidzas savā aizņemtībā, Tu nāksi man pretī, es tevi joprojām atcerēšos, es tevi pamanīšu starp visiem. 

Iezīmē pēdas ziemā piesnigušā meža takā, lai brīžos, kad krēslas pārņemta, es pārdomas raisot, dotos mājup, es joprojām par tevi atcerētos, joprojām zinātu kurp iet, jo nomaldīties takās ir tik viegli, bet grūtāk par visu- lepni paceltu galvu, atrast pareizo ceļu.