Es zinu, ka darīt kādam labu ir izvēle nevis pienākums.
Un darīt kaut ko vispār.

Izkaisījis mani, nu jau gandrīz neredzamo, zem savas lepnības plašajiem spārniem, sīkās drumslās salūzušu, Tu mani atstāji sadegšanai. Atnācis no nekurienes - aizgājis uz neatgriešanos.
Bet viss kas manī bijis mūžību pastāvēs. Tikai acis verās grīdā par to, ka it kā kauns, it kā nevar saprast ko lai jūt. Viss gaisīgais kļuvis smagnējs, viss pasaulīgais neredzams.
Turi savu zobenu rokās tik cieši, ka Tev, pazemīgais, plaukstās griež no visām pusēm. Durās, radot rētas, dziļas un neiznīkstošas un Tev par tām pat nospļauties? Noliekot zobenu, paverot acis uz pasauli un ļaujoties var sajust dzīvi, vai zināji? Var iemācīties spēlēt bez aprēķina un nevienam pat nesāpēs.
Ap pavasari es, neredzamā, atdzimšu no jauna. Tie daži gabali no kā es tagad sastāvu salīmēsies, radot kolāžu, nu jau dažādām krāsām veidotu.
Un varbūt arī tā ir labi.
Varbūt labi arī tā (...)


.