Viss ko glabājam sevī joprojām ir pastāvīgs. To aizmirsīsim vien tad kad veiksim korekcijas savos klusuma pārņemtajos nebeidzamajos monologos ar sevi. 

Es ticu, ka laime ir izvēles brīvība nevis veiksmes sakritība un, šajā rāmi sarežģītajā laikā, kad esam ne tik daudz mīlētāji cik materiālisti, visi alkstam pēc neviltotas uzmanības un vienkāršības it visā. Dzīve ir interesantāka, kad tā ir līdzsvarā, kad mēs esam harmonijā. Laimes pārņemtie brīži vienmēr ir piesātinātāki tad, ja varam tos salīdzināt ar ne tik priecīgajiem un otrādāk.
Mēs esam tik pretrunīgas būtnes, tik spītīgas,tik nenogurdināmi neizlēmīgas, vienmēr tik kaut kā nezināma alkstošas. Dzīve mums piespēlē iespējas, mēs tās atraidām. Cērtot ziedu saknē, mēs nevaram gribēt sagaidīt kad tas reiz uzziedēs.
Kad reiz mēs, mazās būtnes pieaugsim. Kad nebaidīsimies saklausīt sevi klusumā. Kad atvērsim acis, nevis aizvērsim sirdi, darīsim labu aiz brīvas gribas, nevis pienākuma, teiksim to, ko domājam, būsim kopā.
Kad.
Beidzot.
Dzīvosim.