Tādā baltā pūdera miglā, es tevi ieraudzīju,
Sapni, kā zeltītu tīklu uzreiz es ierāmēju,
Krēslas zonā kā mājās mēs starojot gājām
Pilsētā, kuru neuzcēlām, bet no cerībām krājām.

Tādā blāvā pūdera miglā es tevi izsapņoju
Mirkli tik viegli izjust kā pieskārienu
Zīda palagos sarkanu vīnu tev lēju,
Cik gan vāja pret tevi dažreiz būt es spēju.

Tādā blāvā pūdera miglā es tevi saglabāt vēlos,
Savītiem ķermeņiem mūžīgā liesmā kas kvēlos,
Peldēties laika upē, laistīties cerību kausiem,
Iziet ar tevi caur elli, ārā iznākot sausiem.

Ja reiz man rokās būs ota un tevi zīmēt man nāksies,
Es zīmēšu aizvērtām acīm un, gaidīšu paisums kad sāksies.
Baltai pūdera miglai krītot man skropstās un matos
Bet reibt no tevis tik ļoti un neizsakāmi man patīk.

(...) Un tādās dienās kā šī, ne jau gaismā saredzēt tumsu mēs viens otram mācīsim, bet gan tumsā gaismu.
Tikai caur šādu pieredzi mēs izaugsim.
Tikai caur šādu, kādreiz arī lidosim.