Mīlestības ceļā vienmēr nonāk tikai izredzētie. Nejaušie- nekad. Jā, es tam ticu. Un ticu arī, ka spēja dāvāt prieku otram negaidot neko pretī ir labākā sajūta pasaulē. Un to, ka taureņi pakrūtē, arī īsti, bez plastmasas spārniem, ir iespējami. Un uzticība bez aizdomām. Un cieņa - par to vien, ka ir kāds, kas līdzās stāv. Tāpat ticu- nav lielākas brīvības, kā tīra sirdsapziņa laikā, kad tiekam mānīti ar virspusīgo, īslaicīgo, nepatieso.
Kamēr vien spēju vairot mīlestību sevī, dodot, cienot, neprasot, es spītīgi apgalvošu, ka laime nav lietās, bet sajūtās.

Atmiņas par mīlestību ir labākais veids kā paglābt mieru no vētras un pagātni no aizmirstības.

Laikam mazliet lēnam kļūstot
Sniegam rokās šodien kūstot,
Bangojošai jūrai ļauties,
Uzdrīkstēties nepakļauties.

Aizmirst visu kam nav jēgas,
Nojaukt mūrus, lielās grēdas,
Sapņot neaizvērtām acīm,
Izsapņoto nepasacīt.

Miglas rītā atzīstoties,
Lielām lietām nepadoties,
Pilnām saujām prieku bārstīt,
Piedzīvoto nepārstāstīt.

Kā gribētu, lai laiks mūs pasargā,
Visu, kas mums pieder sevī noglabā.
Lūdzos laikam stāvot aizvējā,
Es Tevi mīlu, man laiks rit savādāk.

Es tādā rūgtā nabadzībā tevi ierāmēju,
Starp pelnu putekļiem, ko silda tikai prāts.
Tev nevajag, vairs neprasi šo veco bildi,
No kuras ārā spiežas tas, kas gadiem krāts.
Es pieeju un glāstu veco rāmi,
Man it kā skumji, it kā tomēr nē,
Starp visām lietām, kas mums kādreiz bija,
Šo noglabāju ciešā azotē.
Laiks tomēr visu dziedē, arī bildi,
Kas nīkulīgi guļ starp visām atmiņām,
Un tomēr viena, kas man atsauc tevi,
Ir tā, kas rāmi izceļās starp visām pārējām.
Es tādā rūgtā nabadzībā tevi ierāmēju,
Starp pelnu putekļiem ,ko silda tikai prāts,
Mums nevajag, vairs neprasi šo veco bildi,
Laid visu prom, lai iet, kas gadiem krāts.