Tu mani atradi starp pelnu putekļiem,
Starp savītušām, nogurušām rētām.
Es biju maza un acīs man bij' tumsa,
Es nezināju kā Tev teikt paldies.
Tu mani apskāvi un, teici - ''viss būs labi'',
Jau toreiz likās, vēlos Tevi paturēt,
Un kad Tevī manīju es smaidu,
Tas man vēl vairāk lika Tevi iemīlēt.
Un kad Tu ieraudzīji mani pērļu baltā
Tev likās laimes lielākas uz zemes nav,
Tai dienā zināju, ka Tu uz mūžu mans,
Zināji Tu, ka tagad mūžam esmu Tava.
Un nu jau pagājuši daudzi desmit gadu
Tu man joprojām esi viss un vēl mazliet,
Tu mani izcēli no zīda pelniem,
Mans zelts,mans prieks,mans mūžs un vēl mazliet.
svētdiena, 2016. gada 4. decembris
piektdiena, 2016. gada 23. septembris
svētdiena, 2016. gada 21. augusts
(...)Un nekas nekad nav bijis veltigs, gribās sacīt.
Cik vienubrīd mokos ellīgu bēdu pārņemta, tik otru brīdi domāju, ka tā tomēr ir laime. Vispār par kādu bēdāties.Vai tā ir pieticīga domāšana? Vai varbūt - pateicīga?
Es joprojām zīlēju kas ir mīlestība. Laime pilnīga. Visas tās kopā būšanas lietas.
Maniem tekstiem trūkst viegluma un baigās saldās romantikas. Es vairs nemāku tik salkani ilgoties kā kādreiz un es nezinu vai esmu reiz sadegusi elles mokās, ka tā,vai mans radošums ir izsmēlis savu uznācienu, bet tik ļoti ļoti gribās vēl kaut ko uzrakstīt. Radīt ko skaistu,sapņainu vieglu un tēlainu. pat ja skumju. Man patīk skumjas. Tajās bieži tiek radītas ģeniālas lietas un piedzīvotas lieliskas augšāmcelšanās.
Skumja kur Tu esi?
Tu nenāc un nenāc jau ilgi un pat ja atnāc es tik pat ātri saprotu ka tās ir viltus bēdas un atkal nekā...
Vieta un laiks ir citi. Arī Tu esi cits. Un Tevī ir tikai laime, tāpēc arī manī ir laime.
Un es taču saucu,ka dzīvoju mīlestības dēļ, es saucu Tevi gadiem un sasaucu. Kam man bēdas? Tikai, lai radītu,ko jaunu? Kas es par cilvēku? Vai to sauc par egoismu? Kā es ļaujos tā domāt. Vai Tu arī esi tāds? Nē? Bet ja būtu..Vai arī tad būtu vieglums? Vai arī tad būtu laime pilnīga? Bet ja nu Tu jau esi tāds,tikai es neredzu,vai negribu redzēt. Ja nu viss ir ilūzija un tā ir ceļā uz izgaišanu? Ja nu es tikko atkal pati radīju skumjas? Vai to saukt par veiksmīgu pašiedvesmu,vai histērisku emociju uzvirdumu...(...)
Cik vienubrīd mokos ellīgu bēdu pārņemta, tik otru brīdi domāju, ka tā tomēr ir laime. Vispār par kādu bēdāties.Vai tā ir pieticīga domāšana? Vai varbūt - pateicīga?
Es joprojām zīlēju kas ir mīlestība. Laime pilnīga. Visas tās kopā būšanas lietas.
Maniem tekstiem trūkst viegluma un baigās saldās romantikas. Es vairs nemāku tik salkani ilgoties kā kādreiz un es nezinu vai esmu reiz sadegusi elles mokās, ka tā,vai mans radošums ir izsmēlis savu uznācienu, bet tik ļoti ļoti gribās vēl kaut ko uzrakstīt. Radīt ko skaistu,sapņainu vieglu un tēlainu. pat ja skumju. Man patīk skumjas. Tajās bieži tiek radītas ģeniālas lietas un piedzīvotas lieliskas augšāmcelšanās.
Skumja kur Tu esi?
Tu nenāc un nenāc jau ilgi un pat ja atnāc es tik pat ātri saprotu ka tās ir viltus bēdas un atkal nekā...
Vieta un laiks ir citi. Arī Tu esi cits. Un Tevī ir tikai laime, tāpēc arī manī ir laime.
Un es taču saucu,ka dzīvoju mīlestības dēļ, es saucu Tevi gadiem un sasaucu. Kam man bēdas? Tikai, lai radītu,ko jaunu? Kas es par cilvēku? Vai to sauc par egoismu? Kā es ļaujos tā domāt. Vai Tu arī esi tāds? Nē? Bet ja būtu..Vai arī tad būtu vieglums? Vai arī tad būtu laime pilnīga? Bet ja nu Tu jau esi tāds,tikai es neredzu,vai negribu redzēt. Ja nu viss ir ilūzija un tā ir ceļā uz izgaišanu? Ja nu es tikko atkal pati radīju skumjas? Vai to saukt par veiksmīgu pašiedvesmu,vai histērisku emociju uzvirdumu...(...)
Abonēt:
Ziņas (Atom)