(...)Un nekas nekad nav bijis veltigs, gribās sacīt.
Cik vienubrīd mokos ellīgu bēdu pārņemta, tik otru brīdi domāju, ka tā tomēr ir laime. Vispār par kādu bēdāties.Vai tā ir pieticīga domāšana? Vai varbūt - pateicīga?
Es joprojām zīlēju kas ir mīlestība. Laime pilnīga. Visas tās kopā būšanas lietas.
Maniem tekstiem trūkst viegluma un baigās saldās romantikas. Es vairs nemāku tik salkani ilgoties kā kādreiz un es nezinu vai esmu reiz sadegusi elles mokās, ka tā,vai mans radošums ir izsmēlis savu uznācienu, bet tik ļoti ļoti gribās vēl kaut ko uzrakstīt. Radīt ko skaistu,sapņainu vieglu un tēlainu. pat ja skumju. Man patīk skumjas. Tajās bieži tiek radītas ģeniālas lietas un piedzīvotas lieliskas augšāmcelšanās.
Skumja kur Tu esi?
Tu nenāc un nenāc jau ilgi un pat ja atnāc es tik pat ātri saprotu ka tās ir viltus bēdas un atkal nekā...
    Vieta un laiks ir citi. Arī Tu esi cits. Un Tevī ir tikai laime, tāpēc arī manī ir laime.
     Un es taču saucu,ka dzīvoju mīlestības dēļ, es saucu Tevi gadiem un sasaucu. Kam man bēdas? Tikai, lai radītu,ko jaunu? Kas es par cilvēku? Vai to sauc par egoismu? Kā es ļaujos tā domāt. Vai Tu arī esi tāds? Nē? Bet ja būtu..Vai arī tad būtu vieglums? Vai arī tad būtu laime pilnīga? Bet ja nu Tu jau esi tāds,tikai es neredzu,vai negribu redzēt. Ja nu viss ir ilūzija un tā ir ceļā uz izgaišanu? Ja nu es tikko atkal pati radīju skumjas? Vai to saukt par veiksmīgu pašiedvesmu,vai histērisku emociju uzvirdumu...(...)