Tu mani atradi starp pelnu putekļiem,
Starp savītušām, nogurušām rētām.
Es biju maza un acīs man bij' tumsa,
Es nezināju kā Tev teikt paldies.

Tu mani apskāvi un, teici - ''viss būs labi'',
Jau toreiz likās, vēlos Tevi paturēt,
Un kad Tevī manīju es smaidu,
Tas man vēl vairāk lika Tevi iemīlēt.

Un kad Tu ieraudzīji mani pērļu baltā
Tev likās laimes lielākas uz zemes nav,
Tai dienā zināju, ka Tu uz mūžu mans,
Zināji Tu, ka tagad mūžam esmu Tava.

Un nu jau pagājuši daudzi desmit gadu
Tu man joprojām esi viss un vēl mazliet,
Tu mani izcēli no zīda pelniem,
Mans zelts,mans prieks,mans mūžs un vēl mazliet.