Kas vakar notika un kāpēc? Es sēžu viena istabā ar aukstām mūra sienām un mani apņēmušas milzu skumjas, kas ierāvušas sevī kā tīmekļos. Es gribētu bēgt un izkliegt tukšumu no sevis, bet nevaru.
Tu esi kaut kur uz mēness, es uz saules un starp mums ieildzis lepnums un mīlestība tam kaut kur pa vidu.
Vārdi ir kā inde. Pateikti tie vairs nav labojami, Tie ir kā melnas čūskas lielām galvām. Un mēs vienmēr esam atbildīgi par katru pateikto zilbi, par katru mazumiņu, katru skaņas drupačiņu.. Vakar bija pateikts ne par daudz, bet gan par skaļu. Attiecībās, kur katrs mazumiņš ir kā taureņa spārna vēziens, mums jābūt tik pazemīgiem, tik piesardzīgiem, tik rāmiem. Mūsu vārdiem otram ir jāskan kā ritmiskai elpošanai, kā vieglai mūzikai. Tiem vienmēr jāstaro mīlestība, pat ja runājam par kaut ko mums nepatīkamu,vai nevēlamu. Es apbrīnoju, ka esmu Tevi satikusi. Tu man māci tik daudz vieda, tik daudz pasaulīga. No kurienes Tevī tas? Un es zinu, ka Tavs mērs nav mūžīgs, tomēr es vēlos, lai dod man laiku tikt galā ar saviem mošķiem.
Kā Tu vari būt tik ļoti savaldīgs un es tik spītīga? Es gribu lai apķeries man ap kaklu un saki, ka mīli, bet Tu to nedari. Bet varbūt Tu gribi, lai noglaudu Tev galvu un saku - piedod...
Es taču gribu būt ar Tevi miljons gadus. Gribu būt Tava un tikai. Es negribu gulēt uz bruģakmeņiem sarāvusies mazāka par pelēku putekli. Negribu..

Tikai atvadoties pa īstam sapratīsi, vai mīlestība ir bijusi šķīsta vai savtīga.
Šķīsta tā vienmēr novēlēs laimi, savtīga - vēl ilgi nespēs rast sev mieru.