Es nezinu,vai tavām acīm jāmirdz sāpēs vai cerībā, lai mēs
savu nākotni spētu saukt par savējo arī turpmāk. Man kaklā sametās kamols. Sarkanais mēness izdarīja ko ļoti nosodošu ar manu paštaisno ego.
Zini, es grozījos ilgi, dīdījos un, pielāgojos. Bet saucot
palīgā jau simto reizi un, nesajūtot tavu silto, pavarda turošo roku, es
mazliet padevos. Un tagad man dusmas, jo es taču saucu, kliedzu, raudāju,
lūdzos. Lūdzos mazliet laimes brīžus kopā, lūdzos panākt pretī. Es lūdzos laiku
ar Tevi, jo tas man šķita dārgāks par dimantu. Un tagad es lasu pa drumslām
savu sadrupušo cerību kausu un nespēju rast sāpēm mieru. Ko lai dara? Kā lai
salīmē kopā? Atzīties Tev nozīmētu pazaudēt Tevi uz mūžiem. Noklusēt nozīmētu
nēsāt to sevī līdz bezgalībai.
Un lai kā man gribās izkliegt šo slepeno melu spēli tālā
kalnainā aizā, lai neviens par to neuzzin, es klusībā zinu, ka tā nav
tikai mana vaina, tā nebiju tikai es…