Klusumā pazūd pēdas, ēnas virs galvām krīt,

Noņemu smaguma nastu, lūdzos Tev atnākt rīt.

Pieglaudis galvu pie manas, čukstot Tu teici tā:

''Turies cieši pie rokas, nakts mūs ved rītausmā.''

Izgaist ēnas un pēdas, pazūd smaguma spīts,

Skaties, mākoņi šķeļas, tagad tik tālumā līst.

Diena, divas, vai piecas, es vairs neskaitu tās,

Varbūt gadi vēl paies, bet varbūt nāks rītausma.

 

Mīlestība gadalaikus nešķiro. Tai piemīt vien tendence uzplaiksnīt un izgaist. Vai izgaistot un atskatoties to vispār vēl var saukt par mīlestību? Un cik ilgi patiesībā tā dzīvo? Ja nu es gribu, lai tā ir ar mani mūžīgi? Un ja nu Tu arī to vēlies? Ja nu mēs ieskatoties viens otram acīs solītu to mūžību, kuru meklē ikviens, bet sasniedz vien retais? Kas ir šī maģiskā formula? Piedot un atlaist, vai piedot un pieņemt? Tik ļoti, ļoti, kā nekad, es šodien gribētu atbildes uz visu, kas sasēdis manī tik ilgi.

Ja nu aizejot mīlestība vairs nekad neatnāk? Un ja nu atnāk ar vēl lielāku jaudu?Vai tāda maz var būt? 

Ieelpo priežu mežu, apķer mani cieši. Saki, ka nekad nelaidīsi vaļā un tie divi laimīgie, kas tur tālos padebešos mirdz, tie esam mēs. Tie vienmēr būsim mēs...