Es tev dāvāšu mazu prieku, man nevajag pretī neko,
Tu tikai stāvi tur, silā, pie priedēm, kur dzeguzes dziesmā vējš iešūpo.
Jau otro vasaru, kā bez prāta, es pretī laimē, tev, pasniedzos,
Tur, tajā, miglainā priežu silā pār tavu vaigu es noliecos.
Es skatienu savu, tev, sasaldēju, lai priekos un bēdās tik liktenis šķir,
Joprojām par tevi es pastāvēju, joprojām tas man tāds, ka brīnums ir.
Es tev dāvāšu daļu sevis, tāpat vien, par tevi, par mums,
Lai tajā dienā, kad būsi pie priedēm, pat dzeguze klusībā viegli skumst.
Un tajā brīdī, kad sastapsi mani, apsoli priedēm, ka tā tam būs būt,
Ka šī nav tā reize, kad aizverot acis, mana sirds tikai mulsumu jūt.
Es tev dāvāšu mazu prieku, pavisam mazu, lai saskatīt var,
Tādu, lai skatoties dvēselē savā, tu zini- tas arī mani skar.
Un tad, kad pār priežu maigajiem zariem, pēdējā dzeguzes dziesma jau skan,
Es gribu, lai zini, cik maz vajag laimei, cik ļoti, ļoti tu nozīmē man.
