Pat grūti aprakstīt kāpēc tā,kāpēc tāds sarūgtinājums, ja izvēle ir manās rokās. It kā žēl un it kā gribas bēgt. Tevis bija par daudz vakar, bet nekad nebūs par daudz rīt. Man dažreiz liekas it kā es būtu kāds necilvēks, it kā es turētu tevi uz vieniem vienīgiem maldiem un ļauju elpot no mākslīgas stabilitātes, lai gan īstenībā mums nav nekas, ko savā kopīgajā ( nu jau pagātnē) varējām saukt par stabilu. Un es peldu tev blakus starp saviem sapņiem un izmisumu-starp to, kas man par tevi atgādina ik dienas. Tu neesi mans, tu vienkārši neesi mans.

Trīs promiles

Malkoju savu rīta kafiju ar pienu un tukši skatos ārā pa logu cerot saņemt jautājumus uz atbildēm. Jautājumu skaits nu jau ir pāri simtam, bet atbildes man laikam tā arī nāksies zīlēt kafijas biezumos. Aiz loga vējš dzenā mazās, baltās sniegpārsliņas ar tādu vērienu, ka pat siltumā sēžot es noskurinos no domas par salu vien. Mans telefons mēmi klusē, bet es, naivu cerību sirdī, cenšos aizbēgt no domām. Truli blenžu sienā un neko nesaprotu. Šodien pat rīta kafija manī izraisa nelabumu. Zinu, ka tas ir nelabums pret tevi, mana mazā, nožēlojamā cāļa dvēsele. Palūkojos lejup, mans apģērbs drīzāk atgādina no ceļa nogājuša pusmūža vīra drānas, bet man par tām ir stipri vienalga. Ieelpoju rīta kafijas spēcīgo aromātu uz brīdi apreibstu, tad, pastumju to malā ar tādu vērienu ,ka kafija izlīst pa galdu, notekot lejā uz grīdas un, padarot manu rīta cēlienu vēl nožēlojamāku. Te nu aizpeldēja manas naivās ilūzijas un atbildes uz simts jautājumiem, kurus man tā arī nebūs lemts izzīlēt, kā rādās pat kafijas biezumos ne.
It kā vajadzētu izbeigt šo teātri, kuram tāpat neredzu ne jēgu, ne atrisinājumu, bet neceļās roka pat pasniegties pēc kaut kā, kas varētu savest kārtībā šo morālo un fizisko pagrimumu, kas valda visapkārt. Gribot piecelties, tik pat ātri atkrītu atpakaļ un atduros pret krēsla atzveltni. ''Sasodīts'' - es nodomāju. Galvā joprojām jūtama vakardienas alkohola atstātās pēdas, katra mazākā skaņa izklausās pēc simfoniskā orķestra un acīs -  tajās šorīt manāmas tikai nožēlas, izmisuma un vienaldzības asaras. No vakardienas atceros tikai savas līdz malām piepildītās glāzes saturu un manu roku veiklību tās cilājot. Vienu, otru, trešo, ceturto - pēc septītās man pazuda jebkādas saprāta robežas un devītā mani piebeidza pavisam, pametot mani pie virtuves galda ar tik minimālu apziņas devu, ka nebiju spējīga izkustēties ne pa labi, ne kreisi un, atslēdzos ar tādu gaismas ātrumu, ka no rīta kāds mani vēsā angļu mierā būtu varējis kasīt nost no galda, ja pēc stundas ilga mēģinājuma piecelties, man tas nebūtu izdevies pašai.
Es saķeru galvu ik reizi, kad iedomājos par to, ko Tu ar mani dari...
''Cilvēk mīļais, nu kā tu izskaties'' - mana kaimiņiene, ļoti jauka sieviete, ap gadiem piecdesmit, kas ''vienmēr māk atrast īstos vārdus'', lai uzmundrinātu, arī šoreiz nepalika vienaldzīga mani ieraugot. Katru rītu, piezvanot pie mana dzīvokļa durvīm un, rokās ieliekot svaigāko dienas laikrakstu, tā novēl man laburītu un mēģina vest mani pie prāta. Es nomurmināju atbildi tikai sev saprotamā valodā un aizcirtu durvis, aiz sevis dzirdot tikai kaimiņienes piebildi-''kas tā par smaku?'', kas vēl vairāk izgaismoja manu dienu un tajā brīdī biju nospraudusi mērķi saņemties atvērt logu un savas vecās skrandas apmainīt pret kaut ko cilvēcei saprotamāku. Aizvelkos līdz virtuvei un tikai tad manī ierunājās sirdsapziņa, ka varbūt mana atbilde kaimiņienei bijusi nevajadzīgi rupja. Speru soli, lai dotos uz durvju pusi (it kā vajadzētu atvainoties), bet tūdaļ atgriežos atpakaļ atcerēdamās piebildes par izskatu un smaku. ''Jā'' , es nodomāju ''Mans ego - mans ienaidnieks''
Tūlīt savā paģirainajā galvā jau domāju spēcīgu atbildi nākamajai reizei, kad viņu satikšu un, pati uzjautrinos par savu domu lidojumu tik spēcīgi, ka nokrītu uz koridora grīdas no spēcīgas smieklu, drīzāk stulbuma lēkmes, un tur pat arī palieku pamostoties tikai pēc divām stundām nu jau ar skaidrāku galvu, taču vēl lielāku pārliecību par to, ka manā dzīvē šķietami kaut kas ir nogājis greizi (...)