Pat grūti aprakstīt kāpēc tā,kāpēc tāds sarūgtinājums, ja izvēle ir manās rokās. It kā žēl un it kā gribas bēgt. Tevis bija par daudz vakar, bet nekad nebūs par daudz rīt. Man dažreiz liekas it kā es būtu kāds necilvēks, it kā es turētu tevi uz vieniem vienīgiem maldiem un ļauju elpot no mākslīgas stabilitātes, lai gan īstenībā mums nav nekas, ko savā kopīgajā ( nu jau pagātnē) varējām saukt par stabilu. Un es peldu tev blakus starp saviem sapņiem un izmisumu-starp to, kas man par tevi atgādina ik dienas. Tu neesi mans, tu vienkārši neesi mans.