Nekas, nekad nebūs skaistāks par šo, nekas, nekad nebūs skumjāks.

Kā lai tagad solu mūžīgu mīlestību un izliekos, ka tevis nav? Kā?
Man nav vairs vārdu. Es visu esmu pateikusi.

(..) Lai aizsalst nebeidzamā upe, lai sadeg atmiņas, lai aizmirstībā nogrimst ilgu kuģis, lai virspusē, kā pēdējais glābiņš pa laikam pavīd buras, lai zinu, ka esi prom, bet tomēr nēesi. Lai jūtu, ka tevis nav klāt, bet tomēr zinu, ka esi. Lai, lai lai...lai nolādēta es ar savām slēptajām domām par kurām reizēm kauns, reizēm jūtos lepna. Par to, ka atkal peldi pa manu prātu, kā balts spalvu mākonis peld pa zili zilo debesjumu. Es laikam vienmēr būšu tev līdzās, pat tad, ja tu nebūsi līdzās man. Es laikam...laikam..es...esmu nolādēta. Noslīkusi pati savās iedomās, sapinusies pati savos maldos, apmaldījusies pati savos darbos. Šai jābūt manai pēdējai ziņai Tev. Vairs neviena. Neviena pati...viss.

Dažas lietas neļaujas vējam..tās vienkārši paliek. Tāpat kā palika mana mīlestība, neskatoties uz visām vētrām un stiprajām salnām. Palika. Uz visiem laikiem.

Šodien jau ir labāk. Pamainot taktiku var panākt arī vēlamu rezultātu,kā izrādās. Taču no tevis ziņu nav. Un nezinu vai nav tāpēc, ka tagad nav īstais laiks un vieta vai tāpēc, ka tā ir labāk. Es atkal kā akla vista taustos pēc patiesības, un tevi joprojām sargāju cieši sažņaugtā dūrē. Cik ilgi vēl?

Šodien himna lai skan par mani, pirmkārt, un tikai tad par tevi. Atkal, sasodīts, tu iezodzies manā galvā kā balts punkts uz melnas lapas, un to tur var tik labi redzēt, ka visi pamana. Arī viņš. Saka, ka kaut kas nav kārtībā. Es domāju tāpat.Bet klusēju. Un pie visa vainīga mana nenosvērtā būtība. Mana nesakārtotā galva un tavs nenosargātais ego. Teiksi-mans stulbums paturēt tevi tai kreisajā pusē tik ilgus gadus? Iespējams, bet lai saņemtu atbildes uz jautājumiem man šobrīd nāksies mainīt taktiku. Es pirmajā vietā un tikai pēc tam tu.
Piezvani man rīt,
bet rīt es jau būšu citur.