(..) Lai aizsalst nebeidzamā upe, lai sadeg atmiņas, lai aizmirstībā nogrimst ilgu kuģis, lai virspusē, kā pēdējais glābiņš pa laikam pavīd buras, lai zinu, ka esi prom, bet tomēr nēesi. Lai jūtu, ka tevis nav klāt, bet tomēr zinu, ka esi. Lai, lai lai...lai nolādēta es ar savām slēptajām domām par kurām reizēm kauns, reizēm jūtos lepna. Par to, ka atkal peldi pa manu prātu, kā balts spalvu mākonis peld pa zili zilo debesjumu. Es laikam vienmēr būšu tev līdzās, pat tad, ja tu nebūsi līdzās man. Es laikam...laikam..es...esmu nolādēta. Noslīkusi pati savās iedomās, sapinusies pati savos maldos, apmaldījusies pati savos darbos. Šai jābūt manai pēdējai ziņai Tev. Vairs neviena. Neviena pati...viss.