Starp divām pasaulēm vienmēr valda pieradums, kas aiznes mūs pie rezultāta, kurš ne vienmēr ir mums izdevīgs un vēlams.
Es teicu, ka nometīšu apmetni un raudzīšos uz tevi savādāk, bet pārsteidzos. Mirklis mani vēl nav aizvedis tik tālu, lai varētu uz tevi atskatīties aizejot. Es neteikšu, ka ir grūti, taču apziņa, ka mums ir kopīga pagātne liek man domāt par tevi neapzināti.
Viss, kas man šobrīd vajadzīgs, ir atklāsmes stunda..atbildes uz maniem jautājumiem, kas man neliek mieru ne dienas un dzirdēt no tevis vārdus, ka tu vienmēr būsi līdzās, ja ne kā mana ēna, tad vismaz kā kāds uz kuru vienmēr varu paļauties. Un lai kā es gribētu vai negribētu tev to pateikt, es tomēr neuzdrīkstos, jo tev ir cita pasaule un citi noteikumi, bet es joprojām esmu tur pat, kur tu mani satiki pirms trim vasarām.
Skatos uz sevi no malas un domāju, ka esmu pietiekami stipra, lai ar to sadzīvotu, pietiekami gudra, lai par to nerunātu, taču sajūtos neizsakāmi vāja, kad redzu tevi tuvojamies. Nekad, nekad es negribētu, lai tu uzzinātu cik patiesībā daudz tu man nozīmē. Nekad,nekad, nekad....

Savā sajūtu un sāpju jūrā mēs dzīvē slīkstam divreiz, pirmo kad iemīlamies un otro, kad saprotam, ka viss ir zudis. Teiksiet, ka ir arī trešā un ceturtā? Iespējams, bet man gribētos domāt, ka skaista ir tikai nelaimīga mīlestība. Tā tas ir. Man nāk smiekli par šo dienu pēc kuras es nemaz neilgojos. Tavas atvadas bija tik pat bērnišķīgas un skumjas cik tu pats, pamostoties no rīta un, lūkojoties manī, cerību pilnu skatienu it kā es būtu tā viena, kurai būtu jānes tavas nonēsātās atmiņas un jāpārvērš tās skaistā rītdienā, kuru tu vēlies izsapņot ar kādu citu. NEKAD! Es nebūšu tava grāmatas svarīgākā lapa, kuru tu tik vienkārši varēsi pāršķirt un neuzskatīt par vajadzīgu pārlasīt brīžos, kad sametīsies skumji, es nebūšu tavas atmiņas un ilgas, tava apziņa vai gaisma tuneļa galā. Pietiekoši skarbi? Taču patiesi. Neviena lieta nav tik svarīga, lai varētu atļauties likt man vilties vai krist kaunā. Pagaidām. Mans ilgais ceļš attiecību meklējumos mani vienīgi varētu novest līdz histēriskiem smiekliem. Pēc laika. Vairāk gan ne. Zini apbrīnojami, ka man pat nav dusmu uz tevi, lai gan vēl reizēm galvā iezogas nolādētā siltā atmiņa par tevi, taču seju es vairs neredzu un arī smaržu nejūtu.
Krēslas pārņemta Parīze. Deviņdesmities gadi.Es sēžu kādā no āra kafejnīcām un graciozi cilāju glāzi ar dārgu konjaku, otrā rokā man profesionāli uztīta ķiršu tabaka un sejā smaids, kas liecina par manu labsajūtu un vēlmi uzkavēties šeit ilgāk. Sapnis diezgan reāls? Nē..manējais ir par Ņujorku un skaidriem rītiem ar stabilu pamatu zem kājām un kādu, kas nav līdzīgs tev, sev līdzās. Es šodien spēlēju spēles ar nelabo, smejos par tevi un tā... un atkal turpinu. Rokā gan nav ne konjaka ne ķiršu tabakas, taču sejā iezīmēts smaids, kas liecina par saldu uzvaru.