Starp divām pasaulēm vienmēr valda pieradums, kas aiznes mūs pie rezultāta, kurš ne vienmēr ir mums izdevīgs un vēlams.
Es teicu, ka nometīšu apmetni un raudzīšos uz tevi savādāk, bet pārsteidzos. Mirklis mani vēl nav aizvedis tik tālu, lai varētu uz tevi atskatīties aizejot. Es neteikšu, ka ir grūti, taču apziņa, ka mums ir kopīga pagātne liek man domāt par tevi neapzināti.
Viss, kas man šobrīd vajadzīgs, ir atklāsmes stunda..atbildes uz maniem jautājumiem, kas man neliek mieru ne dienas un dzirdēt no tevis vārdus, ka tu vienmēr būsi līdzās, ja ne kā mana ēna, tad vismaz kā kāds uz kuru vienmēr varu paļauties. Un lai kā es gribētu vai negribētu tev to pateikt, es tomēr neuzdrīkstos, jo tev ir cita pasaule un citi noteikumi, bet es joprojām esmu tur pat, kur tu mani satiki pirms trim vasarām.
Skatos uz sevi no malas un domāju, ka esmu pietiekami stipra, lai ar to sadzīvotu, pietiekami gudra, lai par to nerunātu, taču sajūtos neizsakāmi vāja, kad redzu tevi tuvojamies. Nekad, nekad es negribētu, lai tu uzzinātu cik patiesībā daudz tu man nozīmē. Nekad,nekad, nekad....