Cilvēki ir laika vergi.
Mēs nemitīgi skrienam, uztraucamies, lai nekavētu sapulces, dusmojamies par sastrēgumiem uz ceļiem.
Mums liekas, ka mums maksā par laiku un, apgalvojam, ka laiks ir nauda, lai gan neapzinamies, ka mēs paši laikam maksājam visdārgāko cenu-noskrietos mēnešus, ko varam pavadīt ar ģimeni, stundas, ko varam ziedot citiem un, minūtes, ko varam veltīt sev.
Mēs esam laika vergi vistiešākajā tā izpratnē. Laiks mūs māna ar konfektēm, kā mazus bērnus, bet mēs tam atdodam dārgāko, paši to neapzinoties.
Skrieniet, veltiet, plānojiet paši sevi, neļaujiet kādam dzīt un plānot Jūs.

Cilvēki slēpj to, ka bēg no vientulības, tāpat kā to, ka cenšas tajā ielauzties.
Mums nekad nebūs gana, mēs nekad nebūsim mierā ar to, kas mums ir, jo tad pasaule ap mums pārstātu griezties. Mēs pārstātu bēguļot, tikties, šķirties, mīlēt, ciest. Mēs pārstātu būt tie skauģi un lepnības pārņemtie.
Es esmu pret dzīvošanu nevēlamā telpā. Es esmu par cīnīšanos līdz pēdējam, bet mācēšanu ne tikai atnākt, bet arī aiziet.

Es domāju, ka labākais man vēl priekšā, bet Jums?

Zvaigznēm krītot tālā aizjūras krastā, es stāvu noslēpusies pati no savas ēnas. Mani apņēmusi tumsas nebeidzamā dvaša, plašās pasaules elpa un es, lūkojos tālumā, cenšoties Tevi saskatīt. Mani nebeidzamie centieni mazā gaismas punktā, atrast tavu klātbūtni vairāku stundu garumā nevainagojas panākumiem, bet es neatlaidīgi turos pie tā, sakoncentrējot visas savas maņas un, sažņaugusi rokas ciešā dūrē, klusībā cerot Tevi saredzēt.

Cik gan cilvēks var būt spītīgs, cik gan neprātīgs, jo Tu taču nenoliedzami nenāksi ne rīt, ne kādu citu dienu, bet dzeru rīta kafiju, kas jau kļuvusi auksta manā krūzē, skaitu pātarus par mīlestību un domāju, cik nebeidzami plašs, cik gan nebeidzami mūžīgs ir šis stāsts (...)