Zvaigznēm krītot tālā aizjūras krastā, es stāvu noslēpusies pati no savas ēnas. Mani apņēmusi tumsas nebeidzamā dvaša, plašās pasaules elpa un es, lūkojos tālumā, cenšoties Tevi saskatīt. Mani nebeidzamie centieni mazā gaismas punktā, atrast tavu klātbūtni vairāku stundu garumā nevainagojas panākumiem, bet es neatlaidīgi turos pie tā, sakoncentrējot visas savas maņas un, sažņaugusi rokas ciešā dūrē, klusībā cerot Tevi saredzēt.

Cik gan cilvēks var būt spītīgs, cik gan neprātīgs, jo Tu taču nenoliedzami nenāksi ne rīt, ne kādu citu dienu, bet dzeru rīta kafiju, kas jau kļuvusi auksta manā krūzē, skaitu pātarus par mīlestību un domāju, cik nebeidzami plašs, cik gan nebeidzami mūžīgs ir šis stāsts (...)