Tādā baltā pūdera miglā, es tevi ieraudzīju,
Sapni, kā zeltītu tīklu uzreiz es ierāmēju,
Krēslas zonā kā mājās mēs starojot gājām
Pilsētā, kuru neuzcēlām, bet no cerībām krājām.

Tādā blāvā pūdera miglā es tevi izsapņoju
Mirkli tik viegli izjust kā pieskārienu
Zīda palagos sarkanu vīnu tev lēju,
Cik gan vāja pret tevi dažreiz būt es spēju.

Tādā blāvā pūdera miglā es tevi saglabāt vēlos,
Savītiem ķermeņiem mūžīgā liesmā kas kvēlos,
Peldēties laika upē, laistīties cerību kausiem,
Iziet ar tevi caur elli, ārā iznākot sausiem.

Ja reiz man rokās būs ota un tevi zīmēt man nāksies,
Es zīmēšu aizvērtām acīm un, gaidīšu paisums kad sāksies.
Baltai pūdera miglai krītot man skropstās un matos
Bet reibt no tevis tik ļoti un neizsakāmi man patīk.

(...) Un tādās dienās kā šī, ne jau gaismā saredzēt tumsu mēs viens otram mācīsim, bet gan tumsā gaismu.
Tikai caur šādu pieredzi mēs izaugsim.
Tikai caur šādu, kādreiz arī lidosim.

Viss ko glabājam sevī joprojām ir pastāvīgs. To aizmirsīsim vien tad kad veiksim korekcijas savos klusuma pārņemtajos nebeidzamajos monologos ar sevi. 

Es ticu, ka laime ir izvēles brīvība nevis veiksmes sakritība un, šajā rāmi sarežģītajā laikā, kad esam ne tik daudz mīlētāji cik materiālisti, visi alkstam pēc neviltotas uzmanības un vienkāršības it visā. Dzīve ir interesantāka, kad tā ir līdzsvarā, kad mēs esam harmonijā. Laimes pārņemtie brīži vienmēr ir piesātinātāki tad, ja varam tos salīdzināt ar ne tik priecīgajiem un otrādāk.
Mēs esam tik pretrunīgas būtnes, tik spītīgas,tik nenogurdināmi neizlēmīgas, vienmēr tik kaut kā nezināma alkstošas. Dzīve mums piespēlē iespējas, mēs tās atraidām. Cērtot ziedu saknē, mēs nevaram gribēt sagaidīt kad tas reiz uzziedēs.
Kad reiz mēs, mazās būtnes pieaugsim. Kad nebaidīsimies saklausīt sevi klusumā. Kad atvērsim acis, nevis aizvērsim sirdi, darīsim labu aiz brīvas gribas, nevis pienākuma, teiksim to, ko domājam, būsim kopā.
Kad.
Beidzot.
Dzīvosim.

Es zinu, ka darīt kādam labu ir izvēle nevis pienākums.
Un darīt kaut ko vispār.

Izkaisījis mani, nu jau gandrīz neredzamo, zem savas lepnības plašajiem spārniem, sīkās drumslās salūzušu, Tu mani atstāji sadegšanai. Atnācis no nekurienes - aizgājis uz neatgriešanos.
Bet viss kas manī bijis mūžību pastāvēs. Tikai acis verās grīdā par to, ka it kā kauns, it kā nevar saprast ko lai jūt. Viss gaisīgais kļuvis smagnējs, viss pasaulīgais neredzams.
Turi savu zobenu rokās tik cieši, ka Tev, pazemīgais, plaukstās griež no visām pusēm. Durās, radot rētas, dziļas un neiznīkstošas un Tev par tām pat nospļauties? Noliekot zobenu, paverot acis uz pasauli un ļaujoties var sajust dzīvi, vai zināji? Var iemācīties spēlēt bez aprēķina un nevienam pat nesāpēs.
Ap pavasari es, neredzamā, atdzimšu no jauna. Tie daži gabali no kā es tagad sastāvu salīmēsies, radot kolāžu, nu jau dažādām krāsām veidotu.
Un varbūt arī tā ir labi.
Varbūt labi arī tā (...)


.

Un ne jau runa šodien mums par saprašanos bija.
Saprasties mēs mākam ar pagātni, tagadni, nākotni. Varam dejot ar ēnām pilsētā un notīrīt putekļus no parkos pamestiem soliem. Pieskaņot mežu sajūtām un sajūtas mežam. Varam ar krītiņiem izkrāsot pelēku asfaltu un, ļaut lietum ar to saplūst, aizskalojot visu prom.
Ne jau runa mums par saprašanos šodien bija.
Dāma no pretējā nama labi saprotas ar pārdevēju piemājas bodē. Manam draugam tīri labi sanāk saprasties ar pastnieku, kas ik rītu piegādā jaunākās ziņas. Mēs labi mākam saprasties ar visiem. Esam sociāli veidotas marionetes modernā laikmetā.
Bet, ja Tu man jautātu, vai spēju Tevi pieņemt..
Es pieklustu. Es paliktu klusa un neredzama. Es izliktos, ka manis nav un Tevis nav. Es sāktu dejot un lēkāt un visādi māžoties. Mētātu kūleņus un visādi citādi atraidītu tevis tikko sacīto.
Ja Tu man jautātu, vai spēju Tevi pieņemt..

Ir tik reti, bet labi kādreiz satikt kādu ar kuru vari ieelpot, piedzīvot, izjust kopā.
Tik reti kāds, kura klātbūtnē atslābsti bez domāšanas. Kāds ar kuru gribās kopā būt.
Tik reti, tik labi.

Es šovakar par vakardienu nerunāšu.

Es izlikšos, ka viss jau pateikts ir.

Un tad, kad kādā brīdī vaļu emocijām ļaušu.

Es kliegšu klusumā, jo tikai tā es tevi saglabāt spēšu.

Es šovakar par vakardienu nerunāšu,

Es aprunāšu rītdienu un to, kas nāks aiz tās.

Es visu norīšu, es visu sagremošu,

Lai vēl kaut nedaudz mirkli paildzināt spētu.

Tu šovakar par vakardienu neko nepiemini,

Tu atstāj mani vienu, ļauj man skumt,

Es pārvilkšu sev pāri plašo debesjumu,

Un to kas paliks pāri, atdošu tad jums.

Es rītvakar jau vakardienu aizmirsusi būšu,

Jo tas kas vakar bijis, ne vienmēr rīt vēl svarīgs būs,

Un lai noslēpumā apvīts tas tad paliek,

Ja vēlies, kādreiz atceries, ja vēlies - ļauj lai salīst.

Ar tevi grūti runāt ir par ziediem,

Jo tos tu atceries, bet mani nē,

Un tad, kad saule pazūd apvārsnī pavisam,

Es vienmēr zinu, man vairs tevi neredzēt.

Ar tevi grūti sapņot kopā,

Jo tas kas izsapņots, ne vienmēr patiess ir,

Uz baltas lapas, melniem burtiem -

Man šeit priekš tevis mazliet laimes ir.

Ar tevi grūti vispār kopā būt,

Un tik pat grūti šķirti ir.

Jo kas gan cilvēks ir pret dabu,

Kas gan viņš pret mīlestību ir.

Reizēm atklātība ir labāka kā cieņa.
Un mani mulsina fakts, ka reiz tu mani varētu mīlēt.
Mēs nekad līdz galam nevarētu būt nepiemēroti,taču neapdomīgi gan.
Tāpēc satiksimies, bet nelolosim cerības. Satiksimies, bet negrimsim ilūzijās.
Iespējams pēc laika mēs saredzēsim garlaicību sarunās, kurās šobrīd izbaudam otra klātbūtni.
Iespējams mūs pēc mirkļa izbrīnīs tas, kas vispār savedis mūs kopā.
Bet varbūt ieelpojot kopā idilliskos rītus, mēs atverot acis sapratīsim pilnīgo, pasaulīgo, svarīgāko.
Vismaz šobrīd mēs zinam, ka mīlestība interesē mūs abus, pārējo prasīsim laikam (...)