Es šovakar par vakardienu nerunāšu.

Es izlikšos, ka viss jau pateikts ir.

Un tad, kad kādā brīdī vaļu emocijām ļaušu.

Es kliegšu klusumā, jo tikai tā es tevi saglabāt spēšu.

Es šovakar par vakardienu nerunāšu,

Es aprunāšu rītdienu un to, kas nāks aiz tās.

Es visu norīšu, es visu sagremošu,

Lai vēl kaut nedaudz mirkli paildzināt spētu.

Tu šovakar par vakardienu neko nepiemini,

Tu atstāj mani vienu, ļauj man skumt,

Es pārvilkšu sev pāri plašo debesjumu,

Un to kas paliks pāri, atdošu tad jums.

Es rītvakar jau vakardienu aizmirsusi būšu,

Jo tas kas vakar bijis, ne vienmēr rīt vēl svarīgs būs,

Un lai noslēpumā apvīts tas tad paliek,

Ja vēlies, kādreiz atceries, ja vēlies - ļauj lai salīst.

Ar tevi grūti runāt ir par ziediem,

Jo tos tu atceries, bet mani nē,

Un tad, kad saule pazūd apvārsnī pavisam,

Es vienmēr zinu, man vairs tevi neredzēt.

Ar tevi grūti sapņot kopā,

Jo tas kas izsapņots, ne vienmēr patiess ir,

Uz baltas lapas, melniem burtiem -

Man šeit priekš tevis mazliet laimes ir.

Ar tevi grūti vispār kopā būt,

Un tik pat grūti šķirti ir.

Jo kas gan cilvēks ir pret dabu,

Kas gan viņš pret mīlestību ir.

Reizēm atklātība ir labāka kā cieņa.
Un mani mulsina fakts, ka reiz tu mani varētu mīlēt.
Mēs nekad līdz galam nevarētu būt nepiemēroti,taču neapdomīgi gan.
Tāpēc satiksimies, bet nelolosim cerības. Satiksimies, bet negrimsim ilūzijās.
Iespējams pēc laika mēs saredzēsim garlaicību sarunās, kurās šobrīd izbaudam otra klātbūtni.
Iespējams mūs pēc mirkļa izbrīnīs tas, kas vispār savedis mūs kopā.
Bet varbūt ieelpojot kopā idilliskos rītus, mēs atverot acis sapratīsim pilnīgo, pasaulīgo, svarīgāko.
Vismaz šobrīd mēs zinam, ka mīlestība interesē mūs abus, pārējo prasīsim laikam (...)