Reizēm es domāju, ka Tevi nepazīt, nezināt būtu bijis labāk. Bet tad, atkal apgriežos uz sāniem un domāju pretēji. Tad nebūtu to daudzo mirkļu, kas saturēja kopā to, ko ar viltu un maldiem kādu brīdi mēs saucām par laimi. Mūsējo. Tavi vārdi mani grauž no iekšienes, kā melni punkti. Tie izēd mani karotēm. Un es taču zinu, ka daudz kas no pateiktā bijis tikai ļauns dusmu izvirdums un tomēr, es nespēju to no sevis izskaust.

Pēc kāda principa Dievs izvēlas mūsu likteņa pavadoņus? Es domāju, vai viņš reizēm ņirgājas? Vai šis posms, kuram atkal nav nobeiguma un, kurš visnotaļ mani atstājis ar vairāk jautājumiem, nekā atbildēm, man bijis, kā pēriens par neizpildītajiem mājas darbiem iepriekš? Vai tomēr viņš brīdi pasmejas, lai vēlāk iedotu rokās ko labāku?

Atceries, tonakt spīdēja apaļais mēness? Mēs sēdējam Daugavas krastā un dungojām dažādas dziesmas? Tā mēs darījām bieži. Līdz rītausmai. Tās naktis bija tik maģiskas, rīti tik skaisti, tikai laime bija mākslīga. Un es katru dienu lūdzos to ar kaut ko aizpildīt. 

Varbūt vaina bija tajā, ka Tu pārāk ātri pateici, ka mīli  mani un, es nenoturoties atzinos Tev divdesmit minūtes vēlāk?

Varbūt pie vainas bija pašlepnums, kas neļāva vienam otru sadzirdēt? 

Bet varbūt šī mācībstunda turpināsies vēl ilgi un, ik reizi liks par sevi manīt? Bet Tu tikai pasmiesies pie sevis un teiksi, ka Tu taču teici, Tu taču zināji, ka tā būs...

Uz stikla lauskām saki man ka mīli,
Ka mūžam vēlies mani paturēt,
Bet ik reiz, kad pietuvojies kraujai,
Tu kļūsti mazs,
Es raudu vienatnē.

 “Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai pienāktu diena, kad varēšu sastapties ar Tevi, sirdij nenodrebot - kā es sastopos ar desmitiem un simtiem citu cilvēku. Es gribu, lai pienāk diena, kad es varēšu raudzīties Tavā sejā un izbrīnā sev jautāt: vai tiešām es reiz esmu Tevi mīlējusi? Kāpēc? Par ko?

Būsim Tu un es. Mēs.

Es to ievēlējos pirms laika.

Paies pavasaris viens, varbūt divi,

Tik labi ir mājās, kur tevi gaida.

Laternu stabos iedegsies gaismas,

Būs vēls rudens, vai ziema,

Vai jebkura cita diena no gadalaika.

Arī to es jau ievēlējos pirms laika.

Kalnu aizās kliegsim par laimi,

Tālumā pretim brēks kaijas,

Es nezinu, kura diena tā būs no gadalaika,

Bet vai tad laimīgie laiku skaita?

Vārdiem pateiktiem jau vairāk sāpju nav,

Tie rētās dziļās paslēpušies jau

Un mūsu sejās arī vairāk skumju nav

Vien atskatoties it kā šķērmi kļūst.

Iet dienas, mēneši un mēs tiem līdzās

Tik ne vairs kopā, atsevišķi jau,

Vēl paies nedēļas un gadi,

Vēl stundām daudzām jāpaiet ir garām.

Un tikai tad, kad rudens lapām krītot,

Es tajās tavu vārdu nelasīšu vairs

Tikai tad Tu būsi nu jau prom pavisam,

Tikai tad mēs ļausim mīlestībai gaist.

Es tev dāvāšu mazu prieku, man nevajag pretī neko,

Tu tikai stāvi tur, silā, pie priedēm, kur dzeguzes dziesmā vējš iešūpo.

Jau otro vasaru, kā bez prāta, es pretī laimē, tev, pasniedzos,

Tur, tajā, miglainā priežu silā pār tavu vaigu es noliecos.

Es skatienu savu, tev, sasaldēju, lai priekos un bēdās tik liktenis šķir,

Joprojām par tevi es pastāvēju, joprojām tas man tāds, ka brīnums ir.

Es tev dāvāšu daļu sevis, tāpat vien, par tevi, par mums,

Lai tajā dienā, kad būsi pie priedēm, pat dzeguze klusībā viegli skumst.

Un tajā brīdī, kad sastapsi mani, apsoli priedēm, ka tā tam būs būt,

Ka šī nav tā reize, kad aizverot acis, mana sirds tikai mulsumu jūt.

Es tev dāvāšu mazu prieku, pavisam mazu, lai saskatīt var,

Tādu, lai skatoties dvēselē savā, tu zini- tas arī mani skar.

Un tad, kad pār priežu maigajiem zariem, pēdējā dzeguzes dziesma jau skan,

Es gribu, lai zini, cik maz vajag laimei, cik ļoti, ļoti tu nozīmē man.

Kad dzērves baltos padebešos zūd un liekas it kā pietrūkst....

Nē. Tev mani neatgūt.

 Klusumā pazūd pēdas, ēnas virs galvām krīt,

Noņemu smaguma nastu, lūdzos Tev atnākt rīt.

Pieglaudis galvu pie manas, čukstot Tu teici tā:

''Turies cieši pie rokas, nakts mūs ved rītausmā.''

Izgaist ēnas un pēdas, pazūd smaguma spīts,

Skaties, mākoņi šķeļas, tagad tik tālumā līst.

Diena, divas, vai piecas, es vairs neskaitu tās,

Varbūt gadi vēl paies, bet varbūt nāks rītausma.

 

Mīlestība gadalaikus nešķiro. Tai piemīt vien tendence uzplaiksnīt un izgaist. Vai izgaistot un atskatoties to vispār vēl var saukt par mīlestību? Un cik ilgi patiesībā tā dzīvo? Ja nu es gribu, lai tā ir ar mani mūžīgi? Un ja nu Tu arī to vēlies? Ja nu mēs ieskatoties viens otram acīs solītu to mūžību, kuru meklē ikviens, bet sasniedz vien retais? Kas ir šī maģiskā formula? Piedot un atlaist, vai piedot un pieņemt? Tik ļoti, ļoti, kā nekad, es šodien gribētu atbildes uz visu, kas sasēdis manī tik ilgi.

Ja nu aizejot mīlestība vairs nekad neatnāk? Un ja nu atnāk ar vēl lielāku jaudu?Vai tāda maz var būt? 

Ieelpo priežu mežu, apķer mani cieši. Saki, ka nekad nelaidīsi vaļā un tie divi laimīgie, kas tur tālos padebešos mirdz, tie esam mēs. Tie vienmēr būsim mēs...