Vārdiem pateiktiem jau vairāk sāpju nav,

Tie rētās dziļās paslēpušies jau

Un mūsu sejās arī vairāk skumju nav

Vien atskatoties it kā šķērmi kļūst.

Iet dienas, mēneši un mēs tiem līdzās

Tik ne vairs kopā, atsevišķi jau,

Vēl paies nedēļas un gadi,

Vēl stundām daudzām jāpaiet ir garām.

Un tikai tad, kad rudens lapām krītot,

Es tajās tavu vārdu nelasīšu vairs

Tikai tad Tu būsi nu jau prom pavisam,

Tikai tad mēs ļausim mīlestībai gaist.