Reizēm es domāju, ka Tevi nepazīt, nezināt būtu bijis labāk. Bet tad, atkal apgriežos uz sāniem un domāju pretēji. Tad nebūtu to daudzo mirkļu, kas saturēja kopā to, ko ar viltu un maldiem kādu brīdi mēs saucām par laimi. Mūsējo. Tavi vārdi mani grauž no iekšienes, kā melni punkti. Tie izēd mani karotēm. Un es taču zinu, ka daudz kas no pateiktā bijis tikai ļauns dusmu izvirdums un tomēr, es nespēju to no sevis izskaust.
Pēc kāda principa Dievs izvēlas mūsu likteņa pavadoņus? Es domāju, vai viņš reizēm ņirgājas? Vai šis posms, kuram atkal nav nobeiguma un, kurš visnotaļ mani atstājis ar vairāk jautājumiem, nekā atbildēm, man bijis, kā pēriens par neizpildītajiem mājas darbiem iepriekš? Vai tomēr viņš brīdi pasmejas, lai vēlāk iedotu rokās ko labāku?
Atceries, tonakt spīdēja apaļais mēness? Mēs sēdējam Daugavas krastā un dungojām dažādas dziesmas? Tā mēs darījām bieži. Līdz rītausmai. Tās naktis bija tik maģiskas, rīti tik skaisti, tikai laime bija mākslīga. Un es katru dienu lūdzos to ar kaut ko aizpildīt.
Varbūt vaina bija tajā, ka Tu pārāk ātri pateici, ka mīli mani un, es nenoturoties atzinos Tev divdesmit minūtes vēlāk?
Varbūt pie vainas bija pašlepnums, kas neļāva vienam otru sadzirdēt?
Bet varbūt šī mācībstunda turpināsies vēl ilgi un, ik reizi liks par sevi manīt? Bet Tu tikai pasmiesies pie sevis un teiksi, ka Tu taču teici, Tu taču zināji, ka tā būs...