... Bet ja nu es nemaz negribu, lai tu mani palaid? Ja nu es negribu sakārtot savas domas un aizmirst par tevi? Ja nu es visu mūžu pārtiktu no tiem sapņiem un dažiem gramiem kopīgo mirkļu? Ja nu es esmu tavu jūtu narkomāne, kas negrib izārstēties no šīm gadiem iesēdušajām atmiņām? Un ja nu tu vispār par mani vairs nedomā? Jo tas taču būtu loģiski, tev ir tava mīlestība. Bet es savējo esmu atradusi tikai caur maldiem.
Ilūzijas nav laba lieta. Tās sagrauj līdz pēdējam.. Un es tajās dzīvoju, maldos jau otro, trešo , varbūt ceturto gadu, jo kā gan citādi. Citādi tu būtu mans līdz pēdējam. Vakar sapnī gan viss bija savādāk. Tas bija vairāk kā skaisti, tas bija tā, kā es ticu, ka varētu būt, jo ja mēs kaut ko ļoti ,ļoti vēlamies, tas taču piepildās, vai ne? Saki, ka piepildās...lūdzu,saki, ka piepildās..