Vai es kādreiz spēšu palūkoties tev acīs kā cilvēks cilvēkam? Vai arī tavs rokasspiediens mūžīgi mūžos man atsauks atmiņā to pavasari pirms trim vasarām? Man,kā sapņotājai,ir visas tiesības saukt tevi par manas mīlestības verdzīgo kalpu, jo ik reizi, kad sila priedēm noliecas zari, es par tevi atceros.Un vai man taps piedots par maniem klusajiem sapņiem un iedomām? Vai tu man kādreiz spēsi piedot, ka nevaru tevi vienkārši palaist? Jo kas tad man paliks manā iedomu pasaules lugā? Tikai es un skumjas. Es un klusībā raudoša sirds.