Pirmais, kas nāk prātā sajūtot pavasari ir tava klātbūtne.
Tai piemita maģisks spēks vēl tad, kad man galvā nebija ne īstas skaidrības par notiekošo, ne mērķis, kurp doties. Jau tad es reibu no Tevis, kā mazs bērns reibst karuselī no kura pie katra nākamā apļa ir sajūta, ka esi ticis apburtā lokā un tev nav ne mazākās nojausmas, kā no tā izrauties..
Tāpat tai piemīt īpaša maģija arī tagad, brīdī, kad it kā viss ap mani notiekošais ir daudz maz skaidrs, bet joprojām ir šaubas par to uz kuru pusi doties, lai mūsu ceļi krustotos.
Vienmēr būs savādi raudzīties atpakaļ un atcerēties, ka reiz mums ir piederējis kaut kas, ko saucu par mirkļa vājību.
Tajā brīdī man saļima ceļi, zuda veselais saprāts un es tikai spēji raudzījos tevī acīm, apaļām, kā pogas, skaidrām, kā zvaigznes, mirdzošām, kā dimanti.
Tas bija kā aizdegt sērkociņu un sažmiedzot ciešas dūres cerēt, ka liesma nekad nedzisīs. Mirklis ir tik īss, ka tik tikko spēju to atcerēties...tu uzšķil otru sērkociņu, trešo, ceturto, bet tā vairs nekad nebūs tā pati liesma, kas pirmo reizi.
Redzi, lai rakstītu par tevi man vajag par tevi zināt, vajag tevi dzirdēt.
Pēdējo laiku es tevi tik pat kā nezinu, tik pat kā nedzirdu.
It kā mūsu laiks būtu pagājis, it kā tu nemaz negribētu, lai par tevi rakstu, bet es vienalga, kā tāda trakā spraucos pie tevis pa vismazāko šķirbiņu, vissīkāko atslēgas caurumiņu, lai atkal un atkal apjūsmotu tavu tēlu, paglaudītu pa spalvai un cēlu karogu rokā spītīgi turētos pretī, ka viss, ko daru nav tevis dēļ...
Redzi, pavasaris pēc pavasara, gads pēc gada, mēs joprojām tie paši un tomēr sveši, gaidam, kad liktenis kļūs mums labvēlīgs, kad ceļojumam būs piemērotāks laiks.
Bet lieli mākoņi, kā kupenas sastājušies virs mūsu galvām un nedomā pašķirties.
Kā būtu, ja tava klātbūtne mani sildītu ik dienas?
Vai mēs spētu būt tie paši mēs?
Vai tomēr steiga un rūpes mūs pievarētu?
Un ko tad? Bēgt pa tām pašām durvīm pa kurām ienācām, vai tomēr cīnīties par to, kas vēlamies būt?

(...)


Mīlestības dēļ es dzīvoju.
Tās dēļ arī miršu.