Soļoju pa Rīgas ielām, kur katrā solī ierakstīts kāds stāsts, un, apjaušu,ka tieši pēc divu gadu pārtraukuma es tajās atkal izeju viena.
Šķiršanās ziemā ir nepatīkama.
Birstot asarām, tās vienmēr sasalst uz vaigiem un, brīžos, kad skumji, uzplēš rētas, kas likās jau sadzijušas. Sasalušas tās tur noguļ visu ziemu un, tikai ap pavasari izkūst tā it kā nekad tur nebūtu bijušas.
Itin viss šoziem vēl liks manīt par tevi un man atliek ar to tikai sadzīvot.
Liktenis mūs viegli saveda kopā, diez kāpēc tam vienmēr tik grūti jālaiž mūs vaļā?
Lai atceramies? Lai pasāp? Sāpētu pat ja tu aizietu viegli, arī atmiņas vēl ilgi turēs mūs kopā.
Es ļaušu asarām sasalt, ziemai paiet..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru