Es domāju, kāds tu esi, kādam tev būtu jābūt, lai manas alkas pēc tevis nepagurtu pēc pirmā greizā pagrieziena. Nepastāvīgam, kā laiks-noteikti. Ja tu, kas mani nepazīsti, zinātu, cik svarīgs man ir laiks ko veltu citiem, bet svarīgāks tas, ko veltu sev. Tikai esot ar sevi es spēju būt patiesa savās slēptākajās domās un, godīgi atbildēt par to, ko skaļi teikt es neuzdrīkstētos. Un ne jau tāpēc, ka kādu mānīt man tik ļoti patīk, bet gan tāpēc, ka klusumā esot mēs visvairāk sadzirdam to, no kā pašiem bail.
Tev jābūt bangojošam kā jūra un rāmam kā zeme. Vienlaicīgi. Lai brīžos, kad notikumi, kā lavīna gāžas pār tavu galvu, nav svarīgi ar ko tas saistīts, tu spētu saglabāt to rāmo nostāju, kas man tik ļoti patīk. Bet tad, kad es siltos pavasara rītos, kaila stāvētu tavā priekšā, matiem viegli krītot pār pleciem un, saulei ietinot manu augumu tu nespētu pār sevi valdīt. Tad tev jābūt trakam, mežonīgam un, neglābjami laimīgam.
Es domāju, kāds tu esi, kādam tev būtu jābūt, lai es, brīvību alkstošā būtne, spētu sevi kādam dāvāt līdz pēdējam. Es zinu, ka bezdibenī krist es sev neļautu, bet alkas pēc tevis pieaug ar katru brīdi.
Pēc pāris gadiem, atskatoties uz šiem manis rakstītajiem mīlestības līkločiem, man droši vien sejā būs vienīgi smaids, ka esmu bijusi tik naiva, tik atklāta savās runās, varbūt būs skumjas, ka tas, ko vēlējos, lai piepildās, joprojām ir tikai ilgu stadijā, bet varbūt šeit patiešām būs nenoliedzama līdzība ar tevi un, dzestros vakaros, kad skaļā balsī lasīšu tev šīs vēstules, tu teiksi - nekas nav skaistāks par ilgām, nekas nav nenogurdināmāks (...)