Es stāvēju Dieva priekšā tik kaila, kā nekad tik kaila nebiju jutusies tavā priekšā, un liekas viņš visu zināja jau iepriekš, viņš visu paredzēja. Arī tevi. Un es ticu, ka viņam ir taisnība, bet mani nemierina doma, ka vēl gadiem būs jāslēpj sava seja no pārējiem. Jāizliekas, ka man nav nekā slēpjama. Man no tā metas nelabi.

Lepnums ir neglābjami postošs. Tas ir labs tikai tik tālu, cik tas ļauj man justies brīvai, bet tagad es nebūt nejūtos brīva, stāvot visu priekšā un, kliedzot no tribīnes, ka esmu taisnīga savās domās un darbos, ka tas esi Tu, kas neglābjami dzen mani postā, liekot pārtikt no pelniem, ko izsmēķē kopā ar viņu.
Sadedz nožēlojamais. Lai kur Tu būtu.