Tu teici,ka aukstuma nav. Tas ir izdomāts. Un Tavas rokas vienmēr sildīs. Tad kāpēc ziemas rītos vienmēr esmu viena un sals mēdz piemeklēt arī vasarās?

Ir pusnakts. Es rakstu Tev vēstuli. Vairs neceru, ka tā tevi sasniegs, bet sals neatkāpjas un rakstot iekurās pavards, tāpēc es rakstīšanu pat vairs nesauktu par izvēli.

Ja mīlestība nav tad, kad tu guli kājās stāvot un nerodi sev mieru cilvēku pūļos un lielos kvadrātmetros, tad es nemāku mīlēt un Tev būs bijusi taisnība. 

Aplej mani pelnu pelēkiem putekļiem un ļauj man sadegt, bet vai Tev no tā paliks vieglāk? Vai tomēr mīlēt nozīmē ļaut sevi dedzināt laiku pa laikam un celties augšā atkal un atkal kopā? Stiprākiem, pieredzējušākiem, viedākiem? Jo tieši tā taču tas viss sākās. Ar divām baltām, varbūt iepriekš mazliet pašvīkātām lapām, kas tomēr izvēlas būt kopā.

Šai pasaulei apkārt ir palikusi vien apkaltusi garoza un mēs turamies tai kaut kur pa vidu, domājot, ka zinam kā dzīvot, bet mēs tik maz ko saprotam no dzīves.

Vai mīlestība nav spēja padot patronas tam, ar kuru esi izvēlējies iet karā, pat ja visa pasaule ir pret ? Nē? Tad es tiešām maz ko saprotu no mīlestības un Tev atkal būs bijusi taisnība...