Caur mēmām zilbēm Tu pie manis gāji,

Un sirdij pulsējot tāpat projām ej,

Un tagad mulstot pretī atkal māji,

Vien klusas cerības Tu manā kausā lej.

Vai dienas tās, vai naktis, nav vairs daļas,

Es neskaitu nevienu no tām vairs,

Ne manis un ne Tevis te nav bijis,

Ļauj vēja putekļiem virs mūsu galvām gaist.