Es sagrābu viņu aiz matiem un triecu pret zemi, kā nekam nevajadzīgu lietu, man nebija žēl, es pat neskatījos, no asinīm man vienmēr metas slikti. Bet asiņu nebija. Es ieķēros viņā tā it kā viņš būtu mans pēdējais salmiņš aiz kā pieturēties. Ieķēros tāpat kā togad. Tikai šoreiz mazliet stiprāk. Manī runāja tikai emocijas. Un iekšējā balss. Es, nez kāpēc, biju iedomājusies, ka sitot viņu pret zemi es no savas apmātības izsitīšu arī visas slēptākās domas, taču tā nenotika.
Man kļuva mazliet žēl. Pēc stundas es paguru un atmetu ar roku.
Nav vērts melot.

(...) kaut kas manī pašā spieda sekot jaunā vīrieša kārtīgi apcirptajam pakausi, padevīgi arvien pakļauties viņa sīkajām vēlmēm, saltām un gludenām kā zivīm.Un zināms maigums. Mēs gājām lejup pa bulvāri, mūsu soļi savienojās tāpat kā mūsu augumi naktī, vņš turēja manu roku, mēs bijām trausli, jocīgi kā bildes. Visu ceļu pa bulvāri un autobusā, kas mūs veda pie tēvoča, es atkal viņu mīlēju. Autobusam zvalstoties es kritu viņam virsū, viņš smējās un sargājot apņēma manus plecus. Es stāvēju, piespiedusies viņa žaketei, atbalstījusies pret viņa plecu, īstu vīrieša plecu, uz kura tik labi iederējās mana galva. Ieelpoju viņa smaržu, es to labi pazinu, tā mani satrauca. Viņš bija mans pirmais vīrietis. Caur viņu es iepazinu sava auguma smaržu. Mēs vienmēr atpazīstam sava auguma smaržu caur otru, sākumā neuzticīgi, vēlāk atzinīgi.
Varbūt tāpēc, ka man vienmēr šī atzīšanās liksies savāda, varbūt tāpēc viss ir tik sarežģīti un tik vienkārši, varbūt tāpēc mēs vienkārši nevaram būt...varbūt vienkārši negribam, bet varbūt...nemākam? (..)

Kaut varētu tā saritināties zem baltās, ledainās sniega segas un klusībā izraudāt visu to skumjo, kas sasēdies iekšā tik ilgu laiku.

Es iedomājos, kā sarāvusies cieši zem sniegotās segas, kur neviens neredz man pāri paietu ikdiena, cilvēki, līdzcilvēki, necilvēki un Tu. Bet es, paejot ziemai, izkausētu savu auksto sniega segu un atplauktu tāpat kā skaists zieds atplaukst agrā pavasara rītā. Un neviens nezinātu par ko es skumu trīs aukstas ziemas, neviens nenojaustu cik svarīgi man bija pabūt vienai un ļaut skumjām pārvērsties mazās sniegpārsliņās,kas kristu uz tavas sejas aukstā janvāra rītā, kad dodoties savā ikdienas skrējienā noteikti pat neiedomājies par mani un, kristu arī vakarā, kad dodies mājup, kristu ilgi, ilgi, kristu un izkustu.. nu gluži, kā mēs, kristu un celtos no jauna (...)

Un zem savas sniegotās segas es raudātu par visu, par to, ka laiks ir par neīstu un dienas par garu, ilgas par tālu un sapņi par neīstu, vārdi par skaļu un domas par klusu. Tagad liekas pilnīgi viss, kas ir iespējams ir nepareizs. Un pilnīgi viss, kas varētu piepildīties, nepiepildīsies.

Cik žēl, ka katram no mums nav tāda auksta, sniegota sega zem kuras skumt. Neviens to neredzētu, tikai mēs paši zinātu, ka esam aiz muguras atstājuši daļu savas pagātnes. Reizēm nevajag pat līdzcilvēku, kurš uzsit pa plecu, reizēm vajag vienkārši mazu stūrīti, kur saraujoties cieši, cieši izraudāt visu kas tik ilgi sasēdis.