(...) kaut kas manī pašā spieda sekot jaunā vīrieša kārtīgi apcirptajam pakausi, padevīgi arvien pakļauties viņa sīkajām vēlmēm, saltām un gludenām kā zivīm.Un zināms maigums. Mēs gājām lejup pa bulvāri, mūsu soļi savienojās tāpat kā mūsu augumi naktī, vņš turēja manu roku, mēs bijām trausli, jocīgi kā bildes. Visu ceļu pa bulvāri un autobusā, kas mūs veda pie tēvoča, es atkal viņu mīlēju. Autobusam zvalstoties es kritu viņam virsū, viņš smējās un sargājot apņēma manus plecus. Es stāvēju, piespiedusies viņa žaketei, atbalstījusies pret viņa plecu, īstu vīrieša plecu, uz kura tik labi iederējās mana galva. Ieelpoju viņa smaržu, es to labi pazinu, tā mani satrauca. Viņš bija mans pirmais vīrietis. Caur viņu es iepazinu sava auguma smaržu. Mēs vienmēr atpazīstam sava auguma smaržu caur otru, sākumā neuzticīgi, vēlāk atzinīgi.
Varbūt tāpēc, ka man vienmēr šī atzīšanās liksies savāda, varbūt tāpēc viss ir tik sarežģīti un tik vienkārši, varbūt tāpēc mēs vienkārši nevaram būt...varbūt vienkārši negribam, bet varbūt...nemākam? (..)