Es sagrābu viņu aiz matiem un triecu pret zemi, kā nekam nevajadzīgu lietu, man nebija žēl, es pat neskatījos, no asinīm man vienmēr metas slikti. Bet asiņu nebija. Es ieķēros viņā tā it kā viņš būtu mans pēdējais salmiņš aiz kā pieturēties. Ieķēros tāpat kā togad. Tikai šoreiz mazliet stiprāk. Manī runāja tikai emocijas. Un iekšējā balss. Es, nez kāpēc, biju iedomājusies, ka sitot viņu pret zemi es no savas apmātības izsitīšu arī visas slēptākās domas, taču tā nenotika.
Man kļuva mazliet žēl. Pēc stundas es paguru un atmetu ar roku.
Nav vērts melot.