Kaut varētu tā saritināties zem baltās, ledainās sniega segas un klusībā izraudāt visu to skumjo, kas sasēdies iekšā tik ilgu laiku.

Es iedomājos, kā sarāvusies cieši zem sniegotās segas, kur neviens neredz man pāri paietu ikdiena, cilvēki, līdzcilvēki, necilvēki un Tu. Bet es, paejot ziemai, izkausētu savu auksto sniega segu un atplauktu tāpat kā skaists zieds atplaukst agrā pavasara rītā. Un neviens nezinātu par ko es skumu trīs aukstas ziemas, neviens nenojaustu cik svarīgi man bija pabūt vienai un ļaut skumjām pārvērsties mazās sniegpārsliņās,kas kristu uz tavas sejas aukstā janvāra rītā, kad dodoties savā ikdienas skrējienā noteikti pat neiedomājies par mani un, kristu arī vakarā, kad dodies mājup, kristu ilgi, ilgi, kristu un izkustu.. nu gluži, kā mēs, kristu un celtos no jauna (...)

Un zem savas sniegotās segas es raudātu par visu, par to, ka laiks ir par neīstu un dienas par garu, ilgas par tālu un sapņi par neīstu, vārdi par skaļu un domas par klusu. Tagad liekas pilnīgi viss, kas ir iespējams ir nepareizs. Un pilnīgi viss, kas varētu piepildīties, nepiepildīsies.

Cik žēl, ka katram no mums nav tāda auksta, sniegota sega zem kuras skumt. Neviens to neredzētu, tikai mēs paši zinātu, ka esam aiz muguras atstājuši daļu savas pagātnes. Reizēm nevajag pat līdzcilvēku, kurš uzsit pa plecu, reizēm vajag vienkārši mazu stūrīti, kur saraujoties cieši, cieši izraudāt visu kas tik ilgi sasēdis.