Bet tev taču manis nemaz nav žēl,vai ne?
Neatbildi.
Acīs,kur vienmēr mirdz prieks,šodien mirdz asaras,apaļas kā pogas,sāļas kā jūra,bezgalīgas kā ilgas.
Patiesībā man pat nav ko teikt, bet uzrakstot kļūst vieglāk, tas ir pārbaudīts.
Un ja nu beigās pēc kaut kā arī izklausās, tad varbūt der mēģināt salikt burtus par vārdiem,vārdus par teikumiem,teikumus par saturu,saturu par domu,domu par jēgu,jēgu par iemeslu un varbūt šis iemesls pamudinās tevi atjēgties no apātijas,kurā esi ieslīdzis.
Filozofija.Man tā vienkārši patīk.Pat ja sāp un pat ja skumji.Pat ja tā ir tikai mana un nevienam tā neliekas loģiska.
Paskaties apkārt.
Iemeslu ir tik daudz, bet pat neviens mazs, pavisam maziņš nemudina tevi domāt par mani, tad...tad šodien es beidzu un rīt turpināšu no jauna.
Nu nav iespējams atteikties no kārdinājuma par tevi rakstīt,domāt.
Tikai tas mani dara laimīgu.
Ilgas, sapņi, cerība...

Sveiks!
Atkal rakstu tev pilnu sirdi skumjām.
Visticamāk nekad šo nemaz nelasīsi,ja nu tomēr izlasi-iesaku to uzreiz izdzēst no savas galvas, jo tur tev tāpat kaudze domu par viņu,tās par mani noteikti nosēdīsies visdziļākajā stūrī un lai tur arī paliek,tā būs labāk.
Zini, es brīnos pati par sevi, nekad līdz šim neesmu nevienam atzinusies it visā, kas man tik svēts.Tagad ir savādi tev rakstīt, jo ar vienu acs kaktiņu tomēr zinu, ka vari šo izlasīt. Un lai arī kopš nakts, kad izģērbos kaila tavā priekšā un dziļi ievelkot elpu it visā tev atzinos,pagājis laiks, joprojām par to sarkstu, joprojām mazliet kauns.
Redzi,uzskatu, ka dzīvē ir divas lietas, kuru dēļ ir vērts riskēt- bizness un mīlestība. Taču biznesā atšķirībā no mīlestības ir garantija, ka zaudējot naudu tu varēsi to iegūt no jauna,taču zaudējot sakāvi mīlestībā nepieciešami vairāki mēneši,gadi,kādam pat gadu desmiti, lai pieceltos, uzsmaidītu sev spogulī un iespējams mēģinātu vēlreiz,bieži tas izdodas,tik pat bieži nē. Un lai gan vienmēr esmu sevi uzskatījusi par stipru un rūdītu šajā ziņā,runājot par tevi es vairs neesmu pārliecināta.
Biznesa man vēl nav, taču mīlestības dēļ es riskēju un lai gan man tāda pieder es atkal esmu viena, kāpēc? Kur bija mana kļūda? Atzīties tev vai palaist prom viņu? Un ja nu abi? Tad sanāk, ka vienai būt mans vienkārši ir lemts? Dievs zin, ka vientulība laiku pa laikam man tik pat svēta cik mīlestība un tomēr..
Protams, protams, tu man neko negarantē,neko nevari solīt,tev ir trīs sasodīti ierāmēti patmīlības mirkļi mājās uz galda ar jūsu uzspēlētajām sejām un es nejaucos, stāvu malā,klusēju...nejaucos,stāvu malā,klusēju...stāvu malā,klusēju...
klusēju...

Arlabunakti mīļais,
Es dodos gulēt.
Viena.

P.S-mīlestība nenozīmē piesiet, tā nozīmē palaist...

Sienas pulkstenis skaita stundu pēc stundas, bet manas stundas velkas, kā bezgalīga upe, tevi gaidot. Man pēkšņi atmiņā uzpeld visi pēdējie filmas momenti un galvā skan saldi sērīga mīlas dziesma ar mūsu laimes pārņemtajām sejām. Nekas vairs nav palicis pāri no mūsu toreiz tik kvalitatīvi spēlētās lugas. Absolūtas ilgas un pilna sauja tavu putekļu, tas ir viss, kas man ir. Foto rāmī uz galda man pretī, kā katru vakaru, raugās divi, „kam paveicies”, tie izskatās tik saldi, tik pārņemti ar mīlestību, ka man paliek slikti un es, noskūpstot rāmi uz atvadām izmetu to atkritumu tvertnē zem sava galda, it kā man tas neko nonozīmētu . Manu metienu pavada doma-neticami, ka tie bijām mēs. Neviens šobrīd mani nespētu pārliecināt, ka reiz tas tā ir bijis. Es veros pa logu, apzinoties, ka tikko aizmetu nebūtībā savu pēdējo silto mirkli, vienīgo, kas man vēl piederēja no tevis un mūsu kopējā fragmenta, kopā ar bezgalīgajām ilgām, taču neko nenožēloju. Kreisajā pusē tā muļķe, kas reiz tevī iemīlējās, gan mēģināja sakustēties aiz skumjām par tevi, bet es tai vairs nedodu ne simts gramus brīvības, ne mazāko cerību atkal sajukt prātā MĪLESTĪBAS dēļ.
Es ieritinos krēslā pie kamīna, tāpat kā mans kaķis, kas patstāvīgi tiecas pēc uzmanības un murrā man pie kājām tā it kā dzīvē valdītu tikai labsajūta. Tas viss mīlestības dēļ-es saku,klusībā raugoties uz savu patmīlīgo, murrājošo draugu -viss mīlestības dēļ...