Sveiks!
Atkal rakstu tev pilnu sirdi skumjām.
Visticamāk nekad šo nemaz nelasīsi,ja nu tomēr izlasi-iesaku to uzreiz izdzēst no savas galvas, jo tur tev tāpat kaudze domu par viņu,tās par mani noteikti nosēdīsies visdziļākajā stūrī un lai tur arī paliek,tā būs labāk.
Zini, es brīnos pati par sevi, nekad līdz šim neesmu nevienam atzinusies it visā, kas man tik svēts.Tagad ir savādi tev rakstīt, jo ar vienu acs kaktiņu tomēr zinu, ka vari šo izlasīt. Un lai arī kopš nakts, kad izģērbos kaila tavā priekšā un dziļi ievelkot elpu it visā tev atzinos,pagājis laiks, joprojām par to sarkstu, joprojām mazliet kauns.
Redzi,uzskatu, ka dzīvē ir divas lietas, kuru dēļ ir vērts riskēt- bizness un mīlestība. Taču biznesā atšķirībā no mīlestības ir garantija, ka zaudējot naudu tu varēsi to iegūt no jauna,taču zaudējot sakāvi mīlestībā nepieciešami vairāki mēneši,gadi,kādam pat gadu desmiti, lai pieceltos, uzsmaidītu sev spogulī un iespējams mēģinātu vēlreiz,bieži tas izdodas,tik pat bieži nē. Un lai gan vienmēr esmu sevi uzskatījusi par stipru un rūdītu šajā ziņā,runājot par tevi es vairs neesmu pārliecināta.
Biznesa man vēl nav, taču mīlestības dēļ es riskēju un lai gan man tāda pieder es atkal esmu viena, kāpēc? Kur bija mana kļūda? Atzīties tev vai palaist prom viņu? Un ja nu abi? Tad sanāk, ka vienai būt mans vienkārši ir lemts? Dievs zin, ka vientulība laiku pa laikam man tik pat svēta cik mīlestība un tomēr..
Protams, protams, tu man neko negarantē,neko nevari solīt,tev ir trīs sasodīti ierāmēti patmīlības mirkļi mājās uz galda ar jūsu uzspēlētajām sejām un es nejaucos, stāvu malā,klusēju...nejaucos,stāvu malā,klusēju...stāvu malā,klusēju...
klusēju...

Arlabunakti mīļais,
Es dodos gulēt.
Viena.

P.S-mīlestība nenozīmē piesiet, tā nozīmē palaist...