Sienas pulkstenis skaita stundu pēc stundas, bet manas stundas velkas, kā bezgalīga upe, tevi gaidot. Man pēkšņi atmiņā uzpeld visi pēdējie filmas momenti un galvā skan saldi sērīga mīlas dziesma ar mūsu laimes pārņemtajām sejām. Nekas vairs nav palicis pāri no mūsu toreiz tik kvalitatīvi spēlētās lugas. Absolūtas ilgas un pilna sauja tavu putekļu, tas ir viss, kas man ir. Foto rāmī uz galda man pretī, kā katru vakaru, raugās divi, „kam paveicies”, tie izskatās tik saldi, tik pārņemti ar mīlestību, ka man paliek slikti un es, noskūpstot rāmi uz atvadām izmetu to atkritumu tvertnē zem sava galda, it kā man tas neko nonozīmētu . Manu metienu pavada doma-neticami, ka tie bijām mēs. Neviens šobrīd mani nespētu pārliecināt, ka reiz tas tā ir bijis. Es veros pa logu, apzinoties, ka tikko aizmetu nebūtībā savu pēdējo silto mirkli, vienīgo, kas man vēl piederēja no tevis un mūsu kopējā fragmenta, kopā ar bezgalīgajām ilgām, taču neko nenožēloju. Kreisajā pusē tā muļķe, kas reiz tevī iemīlējās, gan mēģināja sakustēties aiz skumjām par tevi, bet es tai vairs nedodu ne simts gramus brīvības, ne mazāko cerību atkal sajukt prātā MĪLESTĪBAS dēļ.
Es ieritinos krēslā pie kamīna, tāpat kā mans kaķis, kas patstāvīgi tiecas pēc uzmanības un murrā man pie kājām tā it kā dzīvē valdītu tikai labsajūta. Tas viss mīlestības dēļ-es saku,klusībā raugoties uz savu patmīlīgo, murrājošo draugu -viss mīlestības dēļ...