Šodien, kad aiz loga krītot mazām pārsliņām, es apātijā ieraudzīju tavu tēlu,
uz brīdi likās, ka varbūt arī Tu par mani domā.
Zini, snieg ļoti un man tevis tik pat ļoti pietrūkst. Jau tagad.
Es pārvelku pirkstu galiem pāri tavam tēlam, kas nu jau gandrīz izgaisis manā logā un, saprotu,
ka katra līnija tavā sejā man pārliecinoši liek saprast, ka esmu laimīga.
Man nav ne jausmas, ko mums atnesīs rītdiena, bet šodien viss itin viss tevī sniedz man neaizmirstamu baudu.
Man patīk,kad snieg. Aukstums gan nē. Īpaši, kad esmu viena.
Kaimiņš no augšējā stāva spēlē klavieres.Es aizveru acis un es iztēlē redzu, kā viņš izteiksmīgi sasprindzinājis visas sīkākās ķermeņa daļas, rokas graciozi cilājot, viegliem pirkstu vēzieniem rada visskaistāko mūziku.
Un man šķiet, kā gan es esmu spējusi nonākt šai laikā, šai brīdī, kurš mani apvij ar tavu, nu jau blāvo tēlu un mūziku, kas liek ķermenim savīties kā efejai.
Kā būtu, ja šobrīd, sniegpārslām krītot, es kaila nostātos tavā priekšā un skaļā balsī atzītos it visā. Ko tu teiktu?
Patiesībā es jau kuro reizi cenšos to izdarīt, bet vienmēr samulstu, jo uzstāšanās publikas priekšā man diez ko nepatīk.
Varbūt Tu mani patriektu uz visām četrām un es, asaras birdinot,iemītu taku jaunai dzīvei, bet varbūt arī Tu darītu tāpat. Izģērbtos manā priekšā un, teiktu, ka mans kailums tevī radījis mulsumu, taču tu mani mīli, mīli, mīli…

Pirmajā dienā, kad tevi satiku, man likās, ka attiecības nozīmē pārvilkt krustu brīvībai uz visiem laikiem.
Pēc pāris nedēļām man šķita, ka es spētu ar to sadzīvot.
Tagad es esmu pārliecināta, ka tu esi mana brīvība. Un es tavējā. Un nekas un neviens un nekad šajā brīdī man nevarēs iestāstīt, ka mīlestība nozīmē otru paciest, tā nozīmē otru pieņemt.

Viena diena, sešas stundas un divdesmit piecas minūtes. Tieši tik daudz esmu pavadījusi pēdējos brīžus domās par tevi.
Kaut kas neaprakstāms.
Kad pēdējo reizi tevi redzēju ik viena līnija tavā sejā man likās perfekta. Sentimentāls skatiens. Man likās, ka tavā apziņā ik viena šūna ir pārpildīta tikai ar domām par viņu un es nekādi nespēju to izdzīt no prāta. Varbūt tāpēc tikšanās bija tik saspīlēti tāla. Es turējos no tevis pa gabalu, lai man vienā brīdī izliekoties par vāju un neaizsargātu, kāda es nekādā ziņā neesmu, nenāktos krist kārdinājumā, kas patiesībā pavada mani ik reizi, kad atzied pavasaris. Tad es par tevi domāju bieži un man šķiet pat pārāk bieži. Bet kārdinājumā krist nedrīkst. Tāpat kā kaunā nē. Man šķiet es pārāk daudz domāju. Bet reibt no tevis man tik ļoti patīk.
Neizsakāmi.
Dievs man devis spēju rakstīt un klusībā neizsapņoto,izsāpēt uz baltas lapas. Savādāk es sajuktu prātā. Nu tu jau saproti. Tik daudz domu un visas no A līdz Z par tevi. Nesauc mani par jukušu, es tevi lūdzu. Arī tad, ja šo lasi. Nesauc.
Baltā dienā uz baltas lapas ar baltu tinti un neredzamiem burtiem es šo visu rakstīt varētu. Ja vien spētu. Bet ego neļauj. Gribās lai redz. Un lasa. Un ja izlasa, lai zin, cik daudz vēl ir ko teikt, cik daudz kas nepateikts.

.

Es gribu mīlēties ar tevi uz aukstā vecpilsētas bruģa, kur ievelkot elpu mēs ieslīgtu maģijā un par visām varēm censtos to noturēt. Mums garām soļotu ikdiena, bet mēs, izstiepušies un sarāvušies rautu nost drēbes no mūsu savijušajiem ķermeņiem un rītu slāpes, kas kliegtu, ka pasaulē nav lielākas laimes, kā brīdis diviem. Diviem, kas iemīlējušies. Lietus noslaucītu rūpes, cilvēku soļi aiznestu pagātni, bet mēs, divi trakie, elpotu sviedrus no karstajiem ķermeņiem un apjaustu, cik sasodīti labi ir taureņi pakrūtē un mirklis, kad piederi otram.

Piederēt otram, nozīmē būt brīvam, cik brīvs vien vari būt.

Cerība, spītība, mīlestība.

Rakstu Tev un dzēšu visu nost jau trešo, ceturto reizi. Tik ļoti gribās Tevi dzirdēt.
Veltīgi.
Es nerakstīšu un arī no Tevis ziņu nav. Sauc mani par spītnieci, es tāda esmu, jā. Sažņaugtām dūrēm un kamolu kaklā spītējot liktenim lepni aizeju no kurienes nākusi, neatskatoties.
Tādos brīžos palīdz tikai melnā zosu spalva, kas iemērkta piķa melnā tintē un pati velk burtus uz sniegbaltās lapas, kur ik katra mazākā doma par Tevi.
Tavās acīs vienmēr būs nolasāms nemiers, kas nomāc tavu prātu. Manās rokās vienmēr būs cieši sažņaugta cerība par to, ka viss būs labi.
Tevi satiekot man vienmēr ļodzās ceļi un dauzās sirds, kā negudra. Es izskatos tik neveikli, ka knapi turos kājās un pašai par to mazliet kauns. Šķiet Tu skatoties vienmēr lasi mani kā grāmatu, lai gan apgalvo, ka lielāka noslēpuma par mani tavā dzīvē nav bijis.
Ziņu nav bijis sen, bet Tu biji lielākā iedvesma radīt ko jaunu, apjaust, cerēt, izdzīvot.


Mīlestība ir dāvāt prieku otram nešķirojot neko.