Šodien, kad aiz loga krītot mazām pārsliņām, es apātijā ieraudzīju tavu tēlu,
uz brīdi likās, ka varbūt arī Tu par mani domā.
Zini, snieg ļoti un man tevis tik pat ļoti pietrūkst. Jau tagad.
Es pārvelku pirkstu galiem pāri tavam tēlam, kas nu jau gandrīz izgaisis manā logā un, saprotu,
ka katra līnija tavā sejā man pārliecinoši liek saprast, ka esmu laimīga.
Man nav ne jausmas, ko mums atnesīs rītdiena, bet šodien viss itin viss tevī sniedz man neaizmirstamu baudu.
Man patīk,kad snieg. Aukstums gan nē. Īpaši, kad esmu viena.
Kaimiņš no augšējā stāva spēlē klavieres.Es aizveru acis un es iztēlē redzu, kā viņš izteiksmīgi sasprindzinājis visas sīkākās ķermeņa daļas, rokas graciozi cilājot, viegliem pirkstu vēzieniem rada visskaistāko mūziku.
Un man šķiet, kā gan es esmu spējusi nonākt šai laikā, šai brīdī, kurš mani apvij ar tavu, nu jau blāvo tēlu un mūziku, kas liek ķermenim savīties kā efejai.
Kā būtu, ja šobrīd, sniegpārslām krītot, es kaila nostātos tavā priekšā un skaļā balsī atzītos it visā. Ko tu teiktu?
Patiesībā es jau kuro reizi cenšos to izdarīt, bet vienmēr samulstu, jo uzstāšanās publikas priekšā man diez ko nepatīk.
Varbūt Tu mani patriektu uz visām četrām un es, asaras birdinot,iemītu taku jaunai dzīvei, bet varbūt arī Tu darītu tāpat. Izģērbtos manā priekšā un, teiktu, ka mans kailums tevī radījis mulsumu, taču tu mani mīli, mīli, mīli…

Pirmajā dienā, kad tevi satiku, man likās, ka attiecības nozīmē pārvilkt krustu brīvībai uz visiem laikiem.
Pēc pāris nedēļām man šķita, ka es spētu ar to sadzīvot.
Tagad es esmu pārliecināta, ka tu esi mana brīvība. Un es tavējā. Un nekas un neviens un nekad šajā brīdī man nevarēs iestāstīt, ka mīlestība nozīmē otru paciest, tā nozīmē otru pieņemt.