Rakstu Tev un dzēšu visu nost jau trešo, ceturto reizi. Tik ļoti gribās Tevi dzirdēt.
Veltīgi.
Es nerakstīšu un arī no Tevis ziņu nav. Sauc mani par spītnieci, es tāda esmu, jā. Sažņaugtām dūrēm un kamolu kaklā spītējot liktenim lepni aizeju no kurienes nākusi, neatskatoties.
Tādos brīžos palīdz tikai melnā zosu spalva, kas iemērkta piķa melnā tintē un pati velk burtus uz sniegbaltās lapas, kur ik katra mazākā doma par Tevi.
Tavās acīs vienmēr būs nolasāms nemiers, kas nomāc tavu prātu. Manās rokās vienmēr būs cieši sažņaugta cerība par to, ka viss būs labi.
Tevi satiekot man vienmēr ļodzās ceļi un dauzās sirds, kā negudra. Es izskatos tik neveikli, ka knapi turos kājās un pašai par to mazliet kauns. Šķiet Tu skatoties vienmēr lasi mani kā grāmatu, lai gan apgalvo, ka lielāka noslēpuma par mani tavā dzīvē nav bijis.
Ziņu nav bijis sen, bet Tu biji lielākā iedvesma radīt ko jaunu, apjaust, cerēt, izdzīvot.
Mīlestība ir dāvāt prieku otram nešķirojot neko.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru