Viena diena, sešas stundas un divdesmit piecas minūtes. Tieši tik daudz esmu pavadījusi pēdējos brīžus domās par tevi.
Kaut kas neaprakstāms.
Kad pēdējo reizi tevi redzēju ik viena līnija tavā sejā man likās perfekta. Sentimentāls skatiens. Man likās, ka tavā apziņā ik viena šūna ir pārpildīta tikai ar domām par viņu un es nekādi nespēju to izdzīt no prāta. Varbūt tāpēc tikšanās bija tik saspīlēti tāla. Es turējos no tevis pa gabalu, lai man vienā brīdī izliekoties par vāju un neaizsargātu, kāda es nekādā ziņā neesmu, nenāktos krist kārdinājumā, kas patiesībā pavada mani ik reizi, kad atzied pavasaris. Tad es par tevi domāju bieži un man šķiet pat pārāk bieži. Bet kārdinājumā krist nedrīkst. Tāpat kā kaunā nē. Man šķiet es pārāk daudz domāju. Bet reibt no tevis man tik ļoti patīk.
Neizsakāmi.
Dievs man devis spēju rakstīt un klusībā neizsapņoto,izsāpēt uz baltas lapas. Savādāk es sajuktu prātā. Nu tu jau saproti. Tik daudz domu un visas no A līdz Z par tevi. Nesauc mani par jukušu, es tevi lūdzu. Arī tad, ja šo lasi. Nesauc.
Baltā dienā uz baltas lapas ar baltu tinti un neredzamiem burtiem es šo visu rakstīt varētu. Ja vien spētu. Bet ego neļauj. Gribās lai redz. Un lasa. Un ja izlasa, lai zin, cik daudz vēl ir ko teikt, cik daudz kas nepateikts.