Tu man reiz jautāji par mīlestību un to, kāda tā ir. Es teicu, ka tajā smaržo desmitiem pļavas un tā ir gaisīga kā putekļu mākonis. Tu pasmaidīji, jo mani salīdzinājumi Tev vienmēr šķituši bērnišķīgi un naivi, taču Tu zināji, ka es tam no sirds ticu. Par to Tu mani mazliet mīlēji. 

Es Tev mācīju dažādas pasaulīgas lietas sapņu pilnām acīm. Un Tu vienmēr klausījies, vai varbūt tikai mazliet, bet es zināju, ka Tu esi maksimāli saspicējis visas savas maņas, lai man tiešām tā liktos. Par to, savukārt, es mīlēju Tevi. Mēs runājām par gadalaikiem un tālākām zemēm, sapņojām par pastaigām mazās ārzemju ieliņās un, daudz smējāmies. Par to, savukārt, mēs mīlējām viens otru. Par vieglumu, par gaisīgumu, par nebeidzamu uzticēšanos un bezgalīgiem sapņiem. 

Vai mīlestībai tiešām ir derīguma termiņš? Vai tomēr mēs to piedēvējam paši? Ik reizi, kad virs mūsu galvām sastājas biezāki mākoņi, mēs padodamies. Un kā mūsdienu pasaulē atrast kādu, kura acīs mirdz šīs desmit pļavas gaisīgas kā putekļu mākonis un tam nav piekārts termiņš, bet gan nebeidzama vēlme celties kopā atkal un atkal? 

Kā katru reizi, kad kļūdos, atkal neaizslēgt sevi ar piecām atslēgām, lai gan manī mīt bezgalīga mīlestība ar kuru dalīties? 

 Marts. Māju mūros joprojām aukstums, bet gaisā itin viss liecina par pavasara iestāšanos. Gadalaiks, kad atplaukst ne tikai viss ziedošais, bet arī mēs. Gribētos ticēt, ka viss nostāsies savās vietās un tam, kam jāaiziet, tas aizplūdīs prom līdz ar pirmajiem paliem.

Trīsdesmit ceturtais pavasaris. Visviedākais un svētīgākais no visiem, kādi man jelkad bijuši. Stabilitāte, pārliecība un apziņa par skaidru nākotni. 

Pavasaris, līdz kuram esi iepazinis visu buķeti, ko dzīve var dot - Tu zini kā ir mīlēt un zini, kas ir nemīlestība. Tu zini, ko nozīmē nodevība un zini kā ir nodot pašam. Tu zini, ko nozīmē gulēt kājās stāvot otra dēļ un atpazīsti mirkli, kad ir laiks atvadīties. Tu jūti problēmas pa gabalu un sajūti sirdsdziļu cilvēku no pirmajiem vārdiem. Tu zini ko nozīmē atdot kādam labāko, kas Tev ir un, novērtē, ja kāds pasniedz lielāko kūkas gabalu Tev. To sauc par mīlestību. Tāpat Tu nesaproti, kā cilvēki veido, vai pareizāk - neveido attiecības mūsdienās un, reizēm tik ļoti jūties kā baltais zvirbulis cilvēku pūļos un kvadrātmetros, jo Tavuprāt nav lielākas vērtības kā ģimene, bet cilvēkiem ir tik savdabīga izpratne par to.

Tu redzi, kā aiz mājas sienām pagriež skaļāk mūziku, lai nedzirdētu klaigas, tajā pat laikā sociālajos tīklos liekot glancētus foto ar uzspiesti smaidīgām sejām. Ar vienu roku sniedzot gredzenu, bet ar otru dāvinot dāvanas mīļākajai. To mūsdienās sauc par mīlestību. Es - par nemīlestību. Visgrūtāk ir rāmos brīvdienu vakaros, kad glancētie foto tēlo laimīgu kopābūšanu un spodrina katrs savu tēlu, lai gan iekšēji asiņo. 

Un katru šo brīvdienu es sev sludinu ticību labajam un klīstu klusuma mirkļos domājot par to, ka kādu dienu...kaut kādu dienu es pati nenonāktu šajos glancētajos foto un nesludinātu to, ko šodien saucu par nemīlestību. Bet lielākā sabiedrības daļa - par mīlestību.

Tu teici, ka meklēt ceļu pie manis, 

Ir labākais lēmums, kas jāpieņem Tev,

Un arī to, ka Tu neesi tā radis,

Dzīvot ik dienu un nedēļu sev.

Tu teici, ka beigsies pali un tad,

Nāks pavasaris, atkušņi paies, 

Tu nāksi un ņemsi aiz rokas mūs,

Un neļausi visam tā salīt.

Bet pavasaris pienāca vakar jau,

Un kādēļ aiz loga joprojām līst?

No Tevis joprojam man ziņu nav,

Rētas - tās laikam mūžību dzīs.

Caur mēmām zilbēm Tu pie manis gāji,

Un sirdij pulsējot tāpat projām ej,

Un tagad mulstot pretī atkal māji,

Vien klusas cerības Tu manā kausā lej.

Vai dienas tās, vai naktis, nav vairs daļas,

Es neskaitu nevienu no tām vairs,

Ne manis un ne Tevis te nav bijis,

Ļauj vēja putekļiem virs mūsu galvām gaist.