Marts. Māju mūros joprojām aukstums, bet gaisā itin viss liecina par pavasara iestāšanos. Gadalaiks, kad atplaukst ne tikai viss ziedošais, bet arī mēs. Gribētos ticēt, ka viss nostāsies savās vietās un tam, kam jāaiziet, tas aizplūdīs prom līdz ar pirmajiem paliem.

Trīsdesmit ceturtais pavasaris. Visviedākais un svētīgākais no visiem, kādi man jelkad bijuši. Stabilitāte, pārliecība un apziņa par skaidru nākotni. 

Pavasaris, līdz kuram esi iepazinis visu buķeti, ko dzīve var dot - Tu zini kā ir mīlēt un zini, kas ir nemīlestība. Tu zini, ko nozīmē nodevība un zini kā ir nodot pašam. Tu zini, ko nozīmē gulēt kājās stāvot otra dēļ un atpazīsti mirkli, kad ir laiks atvadīties. Tu jūti problēmas pa gabalu un sajūti sirdsdziļu cilvēku no pirmajiem vārdiem. Tu zini ko nozīmē atdot kādam labāko, kas Tev ir un, novērtē, ja kāds pasniedz lielāko kūkas gabalu Tev. To sauc par mīlestību. Tāpat Tu nesaproti, kā cilvēki veido, vai pareizāk - neveido attiecības mūsdienās un, reizēm tik ļoti jūties kā baltais zvirbulis cilvēku pūļos un kvadrātmetros, jo Tavuprāt nav lielākas vērtības kā ģimene, bet cilvēkiem ir tik savdabīga izpratne par to.

Tu redzi, kā aiz mājas sienām pagriež skaļāk mūziku, lai nedzirdētu klaigas, tajā pat laikā sociālajos tīklos liekot glancētus foto ar uzspiesti smaidīgām sejām. Ar vienu roku sniedzot gredzenu, bet ar otru dāvinot dāvanas mīļākajai. To mūsdienās sauc par mīlestību. Es - par nemīlestību. Visgrūtāk ir rāmos brīvdienu vakaros, kad glancētie foto tēlo laimīgu kopābūšanu un spodrina katrs savu tēlu, lai gan iekšēji asiņo. 

Un katru šo brīvdienu es sev sludinu ticību labajam un klīstu klusuma mirkļos domājot par to, ka kādu dienu...kaut kādu dienu es pati nenonāktu šajos glancētajos foto un nesludinātu to, ko šodien saucu par nemīlestību. Bet lielākā sabiedrības daļa - par mīlestību.