Tu man nozīmēji visu un neko,sakot ardievas tavās acīs bija skaidri salasāms izmisums, bet es izlikos to neredzam,man likās, ka nu jau ir gana, mīlestībai ir jāsadeg, un mums ar tevi arī.

P.S-Laimīgs tas, kurš aizmirst to, ko vairs nevar mainīt.

Šonakt es slīku savos palagos kopā ar tavu klātbūtni. Savādi ,kāds vakar atkal par tevi atgādināja. Skatos pagājuši jau divi gadi, varbūt vairāk, bet tu joprojām mētājies pa manu galvu jaukdams domas, traucēdams sapņot un, vienkārši neļaujot man norimt. Zini, ir tik dīvaini domāt par kādu tik bieži un nemitīgi it kā tas kāds to zinātu, it kā Tu zinātu, cik daudz man nozīmē. Aplis joprojām nav noslēdzies un es tā arī paliku ar tukšām rokām un pilnu sirdi cerību putekļu. Tavu cerību. Ir tik dīvaini katru vakaru likt galvu uz sava atbalsta pleca un iemigt domās par Tevi. Joprojām. Un man gribas kliegt, ka tu nepamet manu prātu un neļauj man iet. Tu vienkārši neļauj man iet.

Pēc divām dienām un četrdesmit astoņām stundām mana cilvēkmīlestība pārvērtīsies par īstenību, mans skatiens par tavu atspulgu, smaids- par aizsargmasku bailēm. Ja nu tu tomēr izvēlēsies brīvību, kas man ir neapšaubāmi dārga, bet ne pati svarīgākā, tad es ļaušu tam visam iet, domām, sajūtām, atmiņām, lai nekas man neatgādinātu par tiem dažiem gramiem laimes, ko man deva tava klātbūtne. Vienmēr tik ļoti biedē patiesība, ka vari būt kādam tikai kārtējā pašapziņas celšanas deva. Gribētos tikko svaigi nopļautas zāles smaržu un nekādu saistību ar ārpasauli.

Tik laba sajūta pilnām saujām prieka steigties mājup, kur tevi sagaida siltas vakariņas un kaudze mīlestības. Tu apsēdies pēc trakā skrējiena un paskaties apkārt-miers. Un ir tik labi, ka ir kāds, kurš lasa tavas domas, klausās tavos sirdspukstos un dalās ar tevi smieklos pirms gulētiešanas.Un es zinu- nav nekā labāka šobrīd.

Skatos un jūsmoju.

Šodienai tas arī viss.

Man šodien gribas ticēt, ka mīlestību ar vienu otas vilcienu var iezīmēt arī mākoņos.Un kāpēc ne?

Kamēr tu slīki savos bezgalīgajos sapņos un cerēji uz brīnumu, es atņēmu tev iespēju un pārdēvēju to par savu mazo laimi. Savtīgi? Tomēr arī es pati no tā kaut ko mācījos. Vienmēr censties būt pirmajam. Vienmēr. Otros pēc gada vairs neatcerās, bet tevi atcerēsies, ja dzīvosi vaļējām acīm. Ja ES dzīvošu vaļējām acīm.

Neļauj man šodien pazust no zemes virsas. Neļauj! Es kliedzu, šausmās apjaušot, ka pārvēršos pelnu putekļos aiz skumjām, kas mani apņēmušas jau otro stundu. Paveros tevī, un tu smaidi, jūtu, ka tas mani nemaz nemierina, jo šausmas dziļi iesēdušās, grauž mani no visām četrām. Par ko? Vai laime ir meklēt problēmas laimīgā dzīvē un pašam mēģināt atrisināt to, kā nav? Vai tomēr priecāties līdz pēdējam, spītīgi turoties pretī un mānot sevi? Es meklēju melno punktu savā cilvēkmīlestībā pret tevi un nevaru to atrast. Tas mani grauj. Kas mani tik ļoti biedē? Tāds pieradums piedzīvot ko skumju ik pa laikam, bet tagad nekā, pilnīgi nekā, tikai laimes piedzīvotas minūtes nomaina stundas, dienas, nedēļas, mēneši. Kas mūs tik ļoti baida piedzīvojot mīlestību? Vai tas, ka tā pazudīs? Vai tas, ka satiekot to pazudīsim paši? Mēs tomēr esam tik dīvainas būtnes. Mēs meklējam sāpes tad, kad piedzīvojam laimi un izmisīgi kliedzam pēc laimes tad, kad jūtam tukšumu sevī. Kā? Nu kā, lai ar savu veselo saprātu, apzinoties ,cīnos tam pretī?

Līdz ar pavasara pirmajiem ziediem, silti atplauka ari mana sirds. Tas nebija tevis dēļ, drīzāk sevis pašas. Šodien rāmi sēdēju zem zaļajām bērzu koka lapām un klusībā cerēju uz tavu līdzjūtību. Tā neatnāca, ari tevis nebija klāt. Man garām, kā katru saulainu pavasara gadu paskrēja atmiņu mirkļi, kā lavīna, nogāzās pār manu galvu un tik pat ātri aizsteigušies garām pameta manu prātu, atstājot tikai tukšas ilgas un vieglu, siltu cerību. Pavasarim ir divas labas īpašības-tas nomierina pēc ieilgušas ziemas, un, šī ir viena no reizēm,kas pierāda, ka visvairāk vārdu var pateikt vienkārši klusējot. Un otrā- tas iedvesmo. Vienkārši iedvesmo.

..

Staigāt pa piedegušu, saulē izkaltētu pieneņu pļavu un ievilkt nāsīs gaisu, ko saucam par mīlestību,ir tik nenogurdināmi. Mana vajadziba pēc kaut kā svēta šorit likās tik ļoti izkaltēta, ka sajutu nepieciešamību ar kādu tajā dalīties.